Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (4)

Valda Reķe, 2022. 

Ceturtā piezīme: TREŠDIENA. 

Maskas. Medicīniskas un auduma, visvisādas. Man vislabāk tīk melnās. Jau gandrīz divus gadus tās kļuvušas par ikdienas neatņemamu piederumu. Tomēr jāatzīst, tiklīdz tās nebūs jālieto, par tām aizmirsīšu. Nevaru un nevaru pierast. Tā arī laikam nepieradīšu. 

Skolā strādāju maskā deviņas stundas dienā, turklāt man ļoti daudz jārunā, un tas ir tik apgrūtinoši. Valkāju lasāmbrilles, un regulāri runājot aizsvīst stikli, tad nu ne pavisam nav labi. Lieliski saprotu visus, kam jānēsā brilles un jāvalkā maskas, un tā nu laikam ir viena no nedaudzajām pozitīvajām lietām “masku būšanā” – saprast, tīri fiziski saprast un saprotoši izturēties, ka arī citiem ir neērtības, neesmu vienīgais “apgrūtinātais indivīds.” 

Apbrīnoju jauniešus, savus skolēnus, visā šajā laikā neviens no viņiem nekad nav sūdzējies vai sūkstījies, ka jāvalkā maskas. Neviens! Apbrīnojami, jo dažkārt nākas uzklausīt žēlabas par visu ko, pat sīkumiem. Tāda saprotoša tolerance, tik ļoti septiņpadsmit-astoņpadsmit gadniekiem neraksturīga. Ļoti daudz mācos no šiem pusaudžiem – jauniešiem, gandrīz pieaugušajiem cilvēkiem. Kaut vai to, kā viņi ar jaunības vieglumu risina problēmas, kā cīnās tvert straujās dzīves pārmaiņas. Kad dzirdu gaušanos par jauniešiem, tad nevaru iekļauties šajā kurnētāju pulkā, jo man nākas sadarboties ar ļoti daudzsološiem un mērķtiecīgiem zēniem un meitenēm. Man gadiem jau paveicies! Daži no viņiem plāno kļūt par mediķiem, kuriem maskas ir daļa no katras dienas. Ir jau arī citas profesijas, kur maskas ir obligātas bez pandēmijas regulām, bet to nu gan es negribētu, ka mani operē ķirurgs bez maskas. 

Pati sev izklausos egoistiski savtīga – sev maskas negribu, bet citi lai valkā. Gandrīz neērti paliek pašai par sevi. Man vienmēr tās aizmirstas. Vakar Circle K benzīntankā iegāju bez maskas, tūlīt ar žestu man norādīja, lai uzlieku masku. Ja nebūtu maskas, ko darītu? Brauktu projām, nesamaksājot par degvielu? Tieši pretēji, slimnīcas reģistratūrā par mani laipni iesmēja, kad kārtējo reizi aizmāršībā nebija līdzi maska, bet biju aptinusies ar šalli, lai kaut kā izietu no situācijas. 

Pirmoreiz ar masku lietotājiem tā pa īstam sastapos Ķīnā, tur jau pirms krietna laika cilvēki maskās bija ikdiena. Toreiz, ielidojot Pekinā, apmulsu, jo tik grūti bija saprast, ko viņi skaidro savā angļu valodā un vēl aiz maksām. Taču, kad nedēļu padzīvoju Pekinā, sapratu, ka maskas ir viena no nedaudzajām iespējām, lai vispār saglabātu veselību, jo smogs (latviski smacenis), kas “karājās” virs pilsētas, bija neizturami nomācošs, saules gaisma bija tikai aptuveni nojaušama. Tur dzīvojot, man nebija nekādu iebildumu pret maskām, drīzāk jutos drošāk ar aizsegtu muti un degunu. Tikai uz Lielā Ķīnas mūra nevienu cilvēku maskā nesastapu, lai gan tur ļaužu bija kā biezs, vēja sapūstais svaigais gaiss bija pār pārēm. 

Arī Tokijā jau pirms desmit gadiem (un droši vien arī agrāk) cilvēki telpās un pa retam kāds arī uz ielas strādāja maskās. Mums, ārzemniekiem, nelika valkāt maskas, atstājot brīvu izvēli. Atceros, ka mazliet par viņiem iesmējām, nospriežot, ka tie austrumnieki tādi dīvaini ļaudis, sargā sevi. 

Patiesībā maskas citiem netraucē, tās traucē man, taču kas gan zina, cik situācijās tās mani aizsargājušas no nevēlamā? Kā neglābjama optimiste es ļoti ticu, ka masku laiki paies un tās paliks kā pagātnes suvenīri, varbūt pat muzeju eksponāti. Rīt atkal likšu savu melno masku un došos dzīvē. Mēģināšu nežēloties, bet sargāt sevi un citus.