Nesagaidītā pastarā diena

Ir atkal klāt gadu mija. Tiek publicēti aizejošā gada apskati un izteiktas prognozes nākamajam, vieni pauž bažas, citi sūta laba vēlējumus. Adventistu forumos un daudzās draudzēs skan pārliecība, ka Kristus nākšana ir ļoti tuvu, jo laika zīmes piepildās, un šaubu par notikumu attīstību nav. Parasti es klusēju, jo neesmu Dievs un nezinu, kad Kristus nāks, Protams, es priecātos par iespēju beidzot satikties ar Jēzu. Tajā pašā laikā esmu secinājis, ka šādās sarunās nejūtos ērti. Man nākas atzīt, ka nespēju līdzdalīt to pašu pārliecību, kas ir maniem brāļiem un māsām. Pēc zināmas svārstīšanās nolēmu, ka varbūt kādam noder mana uzdrošināšanās to paust publiski. Šis būs raksts par to, kāpēc es nesludinu gala laika tuvumu. 

Man nav izdevies dzirdēt adventistu draudzēs runājam par dažiem Jēzus vārdiem, kas laikam sludinātājus mulsina. Ar tiem Jēzus sāk, kad Viņam jautā, kādas zīmes norādīs uz Viņa atgriešanās tuvumu. Lūkas evaņģēlija 21.nodaļas 8.pantā Jēzus atbild: „Pielūkojiet, ka netiekat pievilti, jo daudzi nāks manā vārdā, sacīdami:. laiks ir pienācis. Nesekojiet tiem!”

Pati pirmā lieta, ko Jēzus brīdina – nesekot tiem, kas sludina, ka ir klāt Kristus atnākšana. Viņš turpina: „Kad jūs dzirdēsit par kariem un dumpjiem, nebīstieties, tam tā papriekš jānotiek, tas vēl nav gals!”
Mēs dzīvojam kara dunoņā. Vispirms Ukrainā, tagad arī Izraēlā. Tuvojošais kara troksnis daudzus ļoti satrauc. Bet tik jocīgi liekas dzirdēt, kā mūsu brāļi un māsas to sauc par vēl vienu laika zīmi, ka Kristus nākšana ir klāt. Jēzus brīdina to neuztvert kā gala laika zīmi, bet daudzi no mums tekstu izlasa tieši otrādi.
Man mājās ir 1930.gadu adventistu periodika. Bērnībā to ar interesi lasīju. Žurnāli „Adventes vēstnesis” un „Mūsu laikmets” ir piesātināti ar spriedzi, kāda valdīja pasaulē pirms traģiskajiem notikumiem 2.pasaules kara laikā. Adventistiem nebija šaubu, ka Kristus nākšana ir klāt. Hitlera un Staļina aktivitātēs viņi saredzēja topošās Armagedonas aprises. „Gatavojieties – laiks ir pienācis!”- tā bija vēsts, kas lauzās cauri politiskajiem apskatiem. 

Patiesībā mēs tik maz zinām par kristietības vēsturi! Mēs gan domājam, ka, izlasot grāmatu „Lielā cīņa”, esam zinošāki par citiem cilvēkiem. Bet tā apkopo vien atsevišķus vēstures notikumus. Tajā, piemēram, nav pievērsta uzmanība tam, kā Kristu gaidīja iepriekšējos gadu simteņos. Bet 2000 gadu laikā katrā paaudzē ir bijuši notikumi, kas tā laika ticīgajiem deva drošību, ka laiks ir klāt. Un ar lielāku vai mazāku regularitāti šāda sludināšana skaļāk vai mazāk skaļi skanējusi. Droši vien Kristus nojauta, ka gadu tūkstošos tiks sludināta vēsts, kas gan satrauks, bet piemānīs ļaudis, tāpēc viņš savu atbildi iesāka ar brīdinājumu: nesekojiet tiem!

Ir viens Bībeles teksts, kura dēļ mēs baidāmies šim tematam pievērsties un par to runāt. Pēteris raksta, ka „pēdējos laikos nāks nikni smējēji, kas.. sacīs: “Kur paliek viņa apsolītā atnākšana? No tā laika sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.”. Mēs baidāmies paši kļūt par laika zīmi, būt niknie smējēji, tādēļ jebkādas šaubas par gala laika tuvošanos tiek atmestas kā bīstamas. Varbūt mums vajag katram iedziļināties, kāpēc Pēteris šādi raksta un ko viņš grib pateikt (lai raksts nebūtu pārāk garš, šoreiz savai analīzei nepievērsīšos)?

Vēl tikai maza replika par vēsturi. Mēs reizēm draudzēs uzsveram, cik vēstures mācīšanās ir svarīga. Gudrie no kļūdām mācās! Runājot par gala laika sludināšanu, diemžēl mēs to nedarām. Tā vien šķiet, ka šo vēsturi vispār ignorējam. Pat tik īsā un saspiestā laika nogrieznī kā manos 50+ gados skaidras „gala laika zīmes” bija gan L.Brežņeva nāve, gan PSRS sabrukums un Gorbačova valdīšana, gan Irākas iebrukums Kuveitā (šīs diskusijas atceros ļoti spilgti), gan, protams, tuvāki notikumi. Pastāvīgā matemātika un rēķināšana kādiem, šķiet, ir kļuvusi par viņu ticības mērauklu. Un tā tas ir bijis no paaudzes uz paaudzi. 

Starp citu, savulaik esmu ļoti rūpīgi lasījis ne tikai Kristus pieminētās laika zīmes, bet arī E.Vaitas norādes par gala laika notikumiem. Kad sāku strādāt žurnālistikā, man gribējās redzēt, cik tālu šīs zīmes ir piepildījušās, tāpēc es salīdzināju un pētīju. Labi atceros savu vilšanās sajūtu, kas man bija pirmajos gados – es secināju, ka vajadzīgas vēl vairākas paaudzes, lai varētu pietuvoties tiem notikumiem, kurus, piemēram, min Elena Vaita. Īstenībā trauksmainā sajūta par gala laiku daudziem rodas tāpēc, ka mēs ļoti virspusēji zinām vai sekojam procesiem, kas notiek pasaulē. Mēs mēģinām atsevišķus notikumus pievilkt savai interpretācijai, bet, ja mēs godīgi sekotu līdzi notiekošajam starptautiskajā arēnā, tad redzētu, ka patiesībā dažās mūsu gaidās mēs drīzāk attālināmies no zīmju piepildījuma. Es par to varētu izvērsties ļoti plaši, taču arī tad raksts būtu par garu. Pietiks pieminēt kaut vai vienu, kas ir paša Jēzus uzsvērts: „Evaņģēlijam vispirms ir jātiek pasludinātam visās tautās.” (Mk 13:10) Kaut arī Bībele ir iztulkota simtiem valodās, joprojām ir simtiem valodu, kurās Bībele nav pieejama. Kaut arī Kristus vēsts tiek sludināta daudzās valstīs, ir valstis, kur nav nevienas draudzes. Noteikti dažādi var rēķināt, bet aplēses liecina, ka ļaužu miljoni un miljardi neko nezina par Kristus mīlestību.

Mēs sakām, ka notikumi var risināties strauji. Lai tā būtu! Protams, es tikai priecātos beidzot satikties ar Kristu redzamā veidā. Bet es vairs sen nemēģinu neko nedz rēķināt, nedz to sludināt. Es ieklausos Kristus brīdinājumā šādiem ļaudīm nesekot. Tā vietā es klausos, ko Jēzus aicina darīt. Kad viņš beidz uzskaitīt dažādus pārdzīvojumus, kam cilvēce pēc viņa debesbraukšanas ies cauri, viņš savu sakāmo noslēdz ar vārdiem: „Tad nu esiet arī jūs gatavībā, jo Cilvēka dēls nāks tajā stundā, kad jūs negaidāt.” (Mt.24:44) Mēs nez kāpēc šajā tekstā izlasām, ka Jēzus nāks tad, kad pasaule negaidīs. Bet tā Jēzus nesaka. Jēzus šeit runā ar mācekļiem. Viņš saka, ka Viņš atnāks tad, kad mēs negaidīsim. Vai tas nav paradokss? Šobrīd mēs gaidām, sanāk, ka tā arī ir zīme, ka Viņš vēl nenāks. Viņš nāks tad, kad mūsu aprēķini to nerādīs. Arī manējie nē. Jēzus aicina vienkārši vienmēr būt gataviem satikties ar viņu, lai arī kas notiek.
Es nesen lasīju par kādu aptauju, kuru veica viens baptistu mācītājs ASV. Viņš uzdeva tikai divus jautājumus: Pirmais: ja jūs zinātu, ka nākamajā piektdienā jūs sastapsities ar Kristu, ko Jūs darītu? Un otrais jautājums: ja Dievs jums dotu līdzīgu solījumu kā ķēniņam Hiskijam, ka jūs vēl noteikti dzīvosit 15 gadus, kā tas ietekmētu vai mainītu jūsu dzīvi? Mācītājs secināja, ka viņa draudzes ļaudis dalās divās lielās grupās. Vienus šīs ziņas būtiski ietekmētu. Otrus tikpat kā nemaz. Kā jūs domājat, kura no šīm divām grupām ir gatava sagaidīt Jēzu?