Annas Zaķes autobiogrāfija (13.turpinājums)
Tuvojās mana pilngadības dzimšanas diena. Pavasaris bija silts un skaists, to ļoti labi atceros, bet es nejutos labi. Es jutu, ka nav vairs tā, kā bija, ar veselību. Negribējās ēst, nenāca miegs, nekas neinteresēja, ar vārdu sakot, nekas nepatika. Pie manis tādas lietas nekad nebija, jo man vienmēr bija kaut kas, kas man patika. Sāka sāpēt krūtis, sāka palikt tā smagi, tā nepasakāmi grūti un tāds kā piekusums.
Jā, nāca dzimšanas diena, un paps, gribēdams lepoties ar savu Anniņu, sataisīja tādu dzimšanas dienu, ka visa Jelgava to dzirdēja, ka Kalniņa meitai 21. gads! Pirmkārt, pūtēju orķestris, un tad daudz, daudz pudeles. Protams, es no tām pat nepagaršoju, jo es jau jutos ļoti skumīgi, un vispār es nebiju uz dzeršanu. Neliku pat pie mutes. Bet toties visas manas meitenes, kas strādāja adītavā, bija tā piedzērušās, ka daža laba vairs nezināja, ko dara. Tā viņi pļēguroja visu dienu, spēlēja priekš manis, dziedāja un sauca laimes, bet man klusībā bija ļoti nelabi. Vakarā papus meitenes izvadāja katru uz viņas mājām ar ormaņiem. Kura nebija piedzērusies un spēja nosēdēt drošāk, to tad palaida ar ormaņa atbildību, bet citas papus pats aizveda un noguldīja mājās.
Pēc šīs dzimšanas dienas man ļoti ātri palika arvien sliktāk. Dakteri? Toreiz jau nebija tādi pamatīgi izmeklēšanas rīki, piemēram, rentgenu neatceros, tik atceros, ka lika man dzert daudz hematogenu un lielas zāļu pudeles, bet tās man neko nepalīdzēja. Un tā papus ar mammu lielās bažās par manu veselību nosprieda, ka jāsūta mani uz Jūrmalu visu vasaru veseļoties vējā un saulē.
Jūrmalā, Majoros, man noīrēja divas istabiņas ar verandu, visas mājiņas augšu, un tur es apmetos uz dzīvi. Bet gaiss priekš manis tur bija par stipru. Cik man bija grūti! Kā man sāpēja krūtis! Man bija grūti elpot. Man bija grūti iet. Man bija grūti saulē un grūti ēnā – nekur man nebija labi, un es sapratu, ka ar jūras gaisu arī nekas nebūs, ka manām plaušām ir beigas. Es gulēju jūrmalas smiltīs un domāju par nāvi. Bija gan žēl tik jaunai mirt, bet man tas bija tik skaidrs jau, ka es par to ne mirkli nedomāju citādi. Žēl bija pavadītie nedaudzie gadi, žēl bija domāt par nāvi, bet katra diena palika arvien grūtāka. Taču es turpināju gulēt smiltīs, vējā un saulē, ēnā, bet katru dienu pie lielās jūras. Peldkostīmā pa smiltīm vārtījos, iegāju padzesēties un gulēju atkal saulītē. Tā es mocījos. Biju viena, nebija, kam ko prasīt. Atbrauca gan pielūdzēji viens, otrs, bet vai tad es tiem klāstīšu par savu slimību? Ne prātā! Bet viņi vismaz man drusku paīsināja laiku.
Jā, nāca dzimšanas diena, un paps, gribēdams lepoties ar savu Anniņu, sataisīja tādu dzimšanas dienu, ka visa Jelgava to dzirdēja, ka Kalniņa meitai 21. gads! Pirmkārt, pūtēju orķestris, un tad daudz, daudz pudeles. Protams, es no tām pat nepagaršoju, jo es jau jutos ļoti skumīgi, un vispār es nebiju uz dzeršanu. Neliku pat pie mutes. Bet toties visas manas meitenes, kas strādāja adītavā, bija tā piedzērušās, ka daža laba vairs nezināja, ko dara. Tā viņi pļēguroja visu dienu, spēlēja priekš manis, dziedāja un sauca laimes, bet man klusībā bija ļoti nelabi. Vakarā papus meitenes izvadāja katru uz viņas mājām ar ormaņiem. Kura nebija piedzērusies un spēja nosēdēt drošāk, to tad palaida ar ormaņa atbildību, bet citas papus pats aizveda un noguldīja mājās.
Pēc šīs dzimšanas dienas man ļoti ātri palika arvien sliktāk. Dakteri? Toreiz jau nebija tādi pamatīgi izmeklēšanas rīki, piemēram, rentgenu neatceros, tik atceros, ka lika man dzert daudz hematogenu un lielas zāļu pudeles, bet tās man neko nepalīdzēja. Un tā papus ar mammu lielās bažās par manu veselību nosprieda, ka jāsūta mani uz Jūrmalu visu vasaru veseļoties vējā un saulē.
Jūrmalā, Majoros, man noīrēja divas istabiņas ar verandu, visas mājiņas augšu, un tur es apmetos uz dzīvi. Bet gaiss priekš manis tur bija par stipru. Cik man bija grūti! Kā man sāpēja krūtis! Man bija grūti elpot. Man bija grūti iet. Man bija grūti saulē un grūti ēnā – nekur man nebija labi, un es sapratu, ka ar jūras gaisu arī nekas nebūs, ka manām plaušām ir beigas. Es gulēju jūrmalas smiltīs un domāju par nāvi. Bija gan žēl tik jaunai mirt, bet man tas bija tik skaidrs jau, ka es par to ne mirkli nedomāju citādi. Žēl bija pavadītie nedaudzie gadi, žēl bija domāt par nāvi, bet katra diena palika arvien grūtāka. Taču es turpināju gulēt smiltīs, vējā un saulē, ēnā, bet katru dienu pie lielās jūras. Peldkostīmā pa smiltīm vārtījos, iegāju padzesēties un gulēju atkal saulītē. Tā es mocījos. Biju viena, nebija, kam ko prasīt. Atbrauca gan pielūdzēji viens, otrs, bet vai tad es tiem klāstīšu par savu slimību? Ne prātā! Bet viņi vismaz man drusku paīsināja laiku.
Iepazinos arī ar Jūrmalas draugiem. Vienu atminu labāk par citiem, tas bija kāds gleznotājs. Ak, kā viņš prata jūsmot par jūru, par debesīm, mākoņiem un saulrietiem! Tas bija skaisti. Jūrā arī tiešām ir skaisti saulrieti. Bet tā ir skaista arī negaisā – oh, es reiz tīšām izgāju uz jūru, kad tuvojās negaiss – tad tiešām tā ir briesmīgi skaista! Zibeņi dārd un jūra rūca, viss laistās kā kādā katlā, burbuļodams, baltas putas šļakstīdams un kaukdams. Man bija gan bailes, bet man gribējās redzēt.
Tā es dzīvoju jūrmalā un domāju par nāvi. Bieži un klusi sirdī skanēja balss: tev vajag nākt pie Dieva! Tev vajag atgriezties! Tev vajag grēkus nožēlot! Tev vajag apraudāt savu gaisīgo jaunību! Tev vajag nākt pie Dieva, pirms tu nomirsti! Un šī klusā balss runāja uz mani arvien skaļāk. Es sāku domāt par Dievu tā, kā līdz šim to nebiju darījusi. Bet kas tad man jādara? Es neko nesapratu, tik zināju, ka man vajag ar Dievu salīdzināties pirms es nomirstu. Mans paziņa adventists rakstīja šo un to par patiesību. Viņš arī man atsūtīja grāmatu “Ceļš pie Kristus”. Atcerējos: jā, tā taču bija priekš manis, man dāvināta! Un es to sāku lasīt, lasīju ar prieku.
Tas bija tas moments. Kad es sāku domāt vairāk par atgriešanos un sāku šai balsij vairāk paklausīt, ar mani notika pārmaiņas: es sajutos arvien labāk. Atbrauca vienu reizi arī Emma, un viņa enerģiski man sagādāja Bībeli, pirms atkal aizbrauca. Tā nu man bija divas grāmatas. Es lasīju un lasīju, meklēju un meklēju. Es atradu, kā es varu pie Dieva nākt, un mācījos Viņu lūgt, lūgt sirsnīgi. Bet es nelūdzu pēc dzīvības. Es nedomāju, ka dzīvošu, bet es tik lūdzu pēc salīdzināšanas ar Dievu. Manas meklēšanas rezultātā pa Rakstiem es sapratu, kas man jādara, es sapratu, ka nevaru vairs tā dzīvot, kā līdz šim, bet ka man nu jārāda atgriešanās darbi.
1924.gada 26.jūlijs bija mana vārda diena un iekrita tieši dusas dienā, un es nolēmu, ka tā būs mana pirmā dusas diena manā mūžā. Tā es arī izdarīju. Jau piektdien es izmetu no sava ēdiena visu nešķīsto gaļu un zivis, visu, kas likās nelabs, un svinēju savu vārda dienu un pirmo sabatu. Pirmo sabatu savā mūžā! Cik atceros, tas bija brīnišķas labsajūtas pilns! Man gribējās dziedāt, man gribējās gavilēt, gribējās lekt un diet, man gribējās visai pasaule stāstīt, cik laimīga es jūtos un kāpēc es tik laimīga jūtos! Jā, tas ir brīnišķīgs prieks, ja maldošais ir atradis to, kas viņa dvēselei tas nepieciešamākais pasaulē, kā tas bija man. Man nebija vairs bēdu par neko. Mani nebiedēja, ka man būs jāmirst un ka manu dienu nav daudz. Nē, es priecīgi domāju tik par to, ka Jēzus ir ar mani un ka Viņš man ir piedevis visu, visu, un ka nu esmu brīva no savas grēku nastas. Apņēmos, ka man nebūs nekādas dalības ar grēku darbiem.
Tā es dzīvoju jūrmalā un domāju par nāvi. Bieži un klusi sirdī skanēja balss: tev vajag nākt pie Dieva! Tev vajag atgriezties! Tev vajag grēkus nožēlot! Tev vajag apraudāt savu gaisīgo jaunību! Tev vajag nākt pie Dieva, pirms tu nomirsti! Un šī klusā balss runāja uz mani arvien skaļāk. Es sāku domāt par Dievu tā, kā līdz šim to nebiju darījusi. Bet kas tad man jādara? Es neko nesapratu, tik zināju, ka man vajag ar Dievu salīdzināties pirms es nomirstu. Mans paziņa adventists rakstīja šo un to par patiesību. Viņš arī man atsūtīja grāmatu “Ceļš pie Kristus”. Atcerējos: jā, tā taču bija priekš manis, man dāvināta! Un es to sāku lasīt, lasīju ar prieku.
Tas bija tas moments. Kad es sāku domāt vairāk par atgriešanos un sāku šai balsij vairāk paklausīt, ar mani notika pārmaiņas: es sajutos arvien labāk. Atbrauca vienu reizi arī Emma, un viņa enerģiski man sagādāja Bībeli, pirms atkal aizbrauca. Tā nu man bija divas grāmatas. Es lasīju un lasīju, meklēju un meklēju. Es atradu, kā es varu pie Dieva nākt, un mācījos Viņu lūgt, lūgt sirsnīgi. Bet es nelūdzu pēc dzīvības. Es nedomāju, ka dzīvošu, bet es tik lūdzu pēc salīdzināšanas ar Dievu. Manas meklēšanas rezultātā pa Rakstiem es sapratu, kas man jādara, es sapratu, ka nevaru vairs tā dzīvot, kā līdz šim, bet ka man nu jārāda atgriešanās darbi.
1924.gada 26.jūlijs bija mana vārda diena un iekrita tieši dusas dienā, un es nolēmu, ka tā būs mana pirmā dusas diena manā mūžā. Tā es arī izdarīju. Jau piektdien es izmetu no sava ēdiena visu nešķīsto gaļu un zivis, visu, kas likās nelabs, un svinēju savu vārda dienu un pirmo sabatu. Pirmo sabatu savā mūžā! Cik atceros, tas bija brīnišķas labsajūtas pilns! Man gribējās dziedāt, man gribējās gavilēt, gribējās lekt un diet, man gribējās visai pasaule stāstīt, cik laimīga es jūtos un kāpēc es tik laimīga jūtos! Jā, tas ir brīnišķīgs prieks, ja maldošais ir atradis to, kas viņa dvēselei tas nepieciešamākais pasaulē, kā tas bija man. Man nebija vairs bēdu par neko. Mani nebiedēja, ka man būs jāmirst un ka manu dienu nav daudz. Nē, es priecīgi domāju tik par to, ka Jēzus ir ar mani un ka Viņš man ir piedevis visu, visu, un ka nu esmu brīva no savas grēku nastas. Apņēmos, ka man nebūs nekādas dalības ar grēku darbiem.
(turpinājums sekos)
Atveseļošanās Jūrmalā
Reviewed by VA redakcija
on
piektdiena, janvāris 21, 2022
Rating:
Nav komentāru: