Atpakaļ uz Latviju

Annas Zaķes autobiogrāfija (12.turpinājums) 

Tad nāca mūsu ģimenei viens sitiens. Tas bija kādā svētdienā, kad sāka klīst baumas par latviešu izraidīšanu no Lietuvas, un nepagāja ilgs laiks, kad baumas tiešām kļuva par īstenību. Tika rakstiski no valsts galvaspilsētas Kauņas atsūtīta pavēle, ka 24 stundu laikā jāiziet visiem tiem latviešiem, kas atsacījušies pieņemt lietuviešu pavalstniecību. Jāpiezīmē, ka mēs maksājām lielas nodevas – nodokļus tik par to vien, ka nepieņēmām lietuviešu pavalstniecību. Negribējām, kā mamma mēdza teikt, palikt par leiteni. Maksājām un dzīvojām. Bet redzams, ka kungi nebija tā ar mieru un vienkārši mūs izdzina. Padomāsim: 24 stundu laikā! Ko var paņemt līdz? Un pie tam ne caur brīvu robežas izeju, bet bēgot kā blēžiem, kam draud iznīcība, kurus draudēja pat nošaut, ja kādu noķers. Kad šī pavēle tika mums zināma, es tieši atrados ballē. Tad nu vairs gan negribējās ne dejot, ne smieties. 

Paps ar mammu ar kājām pāri robežai pārgāja naktī, tai pašā balles naktī, kamēr ierēdņi dzēra un žūpoja. Un es līdz ar viņiem. Un ko varējām, to nesām sev līdzi. Tie nu bija tikai drēbju gabali. Bet adāmmašīnas, tām papus cik reižu brauca atkal paslepeni pakaļ. Tāpat arī mūsu māju pārdeva zem cenas, jo, paslepeni ierodoties pilsētā, no kuras bijām izdzīti, nevarēja taisīt “šeptes”, bet tik to visnepieciešamāko dabūt par māju un par visām mēbelītēm. Tās bija smagas dienas. Pilnas sāpīgu atmiņu par lietuviešu negodīgumu. Bet tur bija vainojams tikai viens vīrs Kauņā, kas latviešus necieta un vienkārši tā viņš gribēja mums, latviešiem, atkosties. Un tas viņam izdevās arī. Mēs tikām izdzīti – burtiski izdzīti! 

Tik maz ko varējām paņemt līdzi no visām savām bagātībām un mantām, tik maz, ka, aizbraucot uz Jelgavu dzīvot, mēs visā visumā bijām gluži nabadzīgi. Viss kā jau karā bija izpostīts, un, cik nu naudas vēl makā bija, tik ar to sākām dzīvi no jauna. 

Dzīve Jelgavā no sākuma ļoti nepatika. Visi sveši, viss likās tukšs un auksts. Un bija arī auksti, jo tikām izdzīti ziemā. Labi, ka visi bijām lieli un veseli. Tad kaut ko paps izdomāja. Nebija darbu, ko iesākt, un paps atvēra tējnīcu Lielā ielā. Fū, kā šī lieta man nepatika! Tas jau mazliet atgādināja krodziņu. Tas mani ļoti kaitināja, pat pazemināja, un es raudāju un kaucu. Cik labi, ka pats Dievs nāca man palīgā, un papam bija no tējnīcas jāatsakās, tāpēc ka negāja tā kā domāts. 

Mēs aizgājām uz citu ielu dzīvot un atsākt darbu ar adīšanu. Arī tas nebija viegli, jo mašīnas bija dārgas, un tās mēs saņēmām uz nomaksām. Visu, ko strādājām, visu priekš mašīnām. O, bija diezgan smagi! Bet tā mēs atkal iesākām, tā pamazām vien. Tik tā ar līšanu kā tādi gliemezīši, kas lien pa sienu uz augšu, un, lai gan maziņi, tomēr tā ar līšanu pamazām uz augšu tiek. No sākuma pamazām, bet tad strauji sākām kāpt uz augšu. Drīz vien atkal nomainījām dzīvokli, tādu, kur klāt ir veikals. Nu sākām adīt un arī tirgot. 

Papam patika pa veikalu šeptēties, pārdot un tirgot, un vakaros naudas žūkšņus skaitīt un kraut kastītē. Un mums atkal bija tik daudz darba, tik daudz, ka arvien vairāk un vairāk pieņēmām adītājas, zeltenes un mācekles, bet es biju, un mani arī tā sauca, “meistariene”. Man kā meistaram vajadzēja par visu zināt un par visu atbildēt. Mums bija deviņas mašīnas un bieži vien strādnieku līdz divdesmit: gan adītājas, gan šuvējas, gan spolētājas un zeķu adītājas vēl atsevišķi. Un, ja samaitājās kāda mašīna, tad meitenes pasauca: “Meistarien, lūdzu, mašīna neiet!” Un tad bija jāprot un jāzina mašīnas salabot. Citreiz atkal: “Meistarien, dzija par rupju, neiet mašīnā, ko darīt?” Un vienmēr bija jāatrod izeja. Kādreiz atkal, un tas bieži bija, ka nezināja izspriest mēru lielumus: “Meistarien, ko darīsim, nemākam, nezinām, kā darīt” utt. Augas dienas es skraidīju augšā pa trepēm uz darbnīcu, un pēc brīža mani sauca atkal lejā, tur paps vai mamma nezināja, kā saņemt darbus vai tos nodot. Es biju augas dienas tā noskrējusies augšup lejup, ka man nebija vaļas uziet trešajā stāvā savā dzīvoklī paēst. Bet kad uzgāju, tad bieži vien atskrēja pakaļ, un atkal nebija vaļas paēst. Tā es bieži biju ar tukšu vēderu, bet pilnu galvu ar domām un rūpēm par visu. Paps tikai skaitīja naudu un priecājās, ka labi iet. Dažreiz Ziemassvētku laikā ieņēmām dienā daudzus tūkstošus, un paps tikai skaitīja un lika kastītē. Bieži man bija jābrauc uz Rīgu iepirkties, jo nespējām pieadīt tik, cik vajadzēja, mums bija jāada laucinieku pasūtījumi ļoti daudz. 

Paps ar mammu jau bija krietni novecojuši, un tāpēc viss bija jāuzņemas man. Kad man nāca ap divdesmit gadiem, tad papam ar mammu jau bija pāri sešdesmit, laikam 65 gadi, un ko tad var lielisku gribēt? Tāpēc viss bija uz mani. Daudzreiz likās, ka nasta paliek par smagu, bet nē, ar to vēl nepietika. Tāpēc ka darbu bija kaudzēm un jūrām, tad meitenes sāka mainīt uz maiņām, iztaisījām trīs maiņas kā fabrikā. Viena maiņa strādāja no rīta puses, otra pēcpusdienās, bet trešā – nakts maiņā. Bet kā tad nu?! Paps jau bija ar mieru naktīs dežurēt, jo svešus cilvēkus darbnīcā, kur turpat veikals, nevarēja atstāt vienus. Bet ko tad viņš, viņš nebija “meistariene”, kas visu varēja un visu zināja! Un tā lielāko tiesu bija man jābūt kā dienā, tā arī naktīs. Bija smagi. Man vairs negribējās ne ēst, ne gulēt. Vienkārši man nenāca miegs nemaz. Sāku sūdzēties vecākiem, bet bija tā iegājies, ka vairs citādi nevarējām. Sāka mākt tāda kā grūtsirdība. Izbraucu gan gabalus kilometru kilometriem ar riteni. Pielūdzēju un līdzbraucēju bija gana. Es pat kādreiz pa jokam sarindoju savus pielūdzējus pēc kārtas un katram liku Nr. pēc kārtas. Skaits tuvojās divdesmit. Bet tie bija visi nenopietni jaunieši, kas katrs gribēja tikt mīlēts, bet es nevarēju mīlēt nevienu. Mamma man bija iedēstījusi sirdī tādu kā naidu pret visiem vīriešiem. Man likās, ka viņi visi ir blēži, viltnieki, tikai “meiču jēgeri”, un tā es viņus, kā saka, vazāju aiz deguniem. To paturēju, kas likās patiesāks, ar to pabraukājos ar riteņiem un pajokoju, lai nebūtu meitene viena. Bet es viņus negribēju – ienīdu! 

Reiz pat sanāca tāds joks, ka viena jaunekļa māte nāca ar mani bārties, kāpēc es nerrojot viņas dēlu. Viņš mani mīlot, un es to negribot saprast. Ak vai, visādi joki bijuši. Vairāki gadījās tādi, kas gāja kārties un šauties, bet es par to nebēdāju. Man tik nāca smiekli. Es viņus ienīdu, un man patika, ka jo vairāk varēju vairot ciešanas, jo man bija labāki. Vēlāk es sapratu, ka tas nav bijis godīgi no manis, bet tā nu bija. Daudzreiz mamma bārās uz mani par šo jaunekļu nerrošanu un draudēja, ka man tas dzīvē varot rūgti atmaksāties, jo – ko sējot, to taču būs jāpļauj. Bet arī tas mani nebiedēja, nebija nekādu greizu piedzīvojumu, un tāpēc nemaz negribēju tam ticēt, bet turpināju joprojām. Tas bija mans vienīgais prieks starp veikala lietām. 

Man patika, ja kāds bija “negodīgs”. Piemēram, bija tāds apakšvirsnieciņš, kas bija lepns uz savu titulu un skanīgajiem piešiem pie zābaku papēžiem. Šis nu reiz iedomājās, ka viņam vajagot dabūt no manis skūpstu, un, kā par to runā, tā ķeras pie “darbiem” un grib mani noskūpstīt. Oh, kā es viņam devu vienu pliķi tieši vaigā, ka vaigs palika sarkans, bet viss ģīmis viņa nosarka aiz dusmām un negoda, ka viņš, tāds “liels” kungs, tiek pliķēts no nieka meitenes! Bet lai neķeras meitenei klāt! Un es vēl piedevām parādīju durvis, ko namdaris atstājis priekš tiem vaļā, kas nav uzvedīgi. Viņš vēl piesita savus skanošos papēžus un tiešām aizgāja. Es domāju, ka tas nu būs uz visiem laikiem, bet nē. Nedusmojies nāca atkal pie manis, bet skūpstīt vairs negribēja. Lūk, tā vajag izmācīt! Vai tad tas, kam skanoši zābaki un forma mugurā, tas varēs darīt, ko gribēs?! Nekā! Ej vai nāc, man nevajag! Es biju cieta meitene un, kā man liekas, tāpēc laikam es zēniem patiku, es nebiju tāda, kas katru mīlēs un tam piederēs, nē, nē! Ne tā, kā mana radiniece Lida, ja noķēra ballē vienu puisi, tad to vaļā nelaida un tas nekā nevarēja atkratīties Kad man vēlāk stāstīja to, man bija jāsmejas. 

Bet pag, nu es jau sāku lielīties. Nē, nē, lielīties negribēju, bet tikai īstenību atstāstīt. Par tiem pašiem zēniem gribēju izstāstīt, ka Emma bija iedomājusies, ka varbūt caur zēniem viņa kaut kā varēs mani tuvāk dabūt patiesībai. Viņa centās mani iepazīstināt ar saviem ticības brāļiem– jauniešiem, kas tādi dūšīgi būtu man patiesību pasludinājuši – jauns jaunam. Viens no šādiem brāļiem pats “iekrita” līdz nāvei (neesmu pārspīlējusi), manī iemīlēdamies. Otrs bija tāds prātīgāks, viņš laikam, redzēdams savu brāli “iekrītam”, palika domādams. Bet trešais, ar ko Emma iepazīstināja mani, kļuva man diezgan liktenīgs, mēs tiešām sadraudzējāmies. 

Vai viņš labi prata ar mani vest sarunas, nezinu, bet kaut kā mums saskanēja, un mēs sadraudzējāmies. Protams, viņš nebija jelgavnieks, bet dzīvoja Apē un gāja ar Emmu reizē misijas skolā – Sužos. Līdz ar to mēs varējām tikai sarakstīties. Rakstīšana bija mana vājā puse, un ar to es nodarbojos katru mīļu brīvu brītiņu. Es rakstīju dienasgrāmatu jau sen, no 12 gadiem. Tad gan bija maz ko teikt, bet mana rakstīšana pieauga, un, ja tādas dienasgrāmatas būtu turpinājušās uz mūžu, tad būtu vairākās daļās romāns. Mūsu papucis vēl dabūja pēdējo manu “izlaiduma” grāmatu–kladi izlasīt, un viņš lasīja ar aizrautību. Ir jau ļoti interesanti, ja var lasīt tekoši, kā un kas kādreiz bijis. Protams, es katru dienu nerakstīju, jo nebija jau laika priekš tam. Bet svētdienās, kad nebija jāiet uz veikalu, tad rakstīšana bija mana atpūta. Arī gribējās parunāties pašai ar sevi, jo draudzeņu man nebija nevienas, un es nevienai neuzticējos. Draudzenes ir pļāpīgas, un tas man nepatika.

(turpinājums sekos)