Dzeramā nafta

Manas pārdomas un jautājumi par aktuālo

Vai jūs esat dzēruši naftu? Es dzēru katru dienu. Mamma pirka – viena pudelīte maksāja 10 rubļus. Protams, tā bija attīrīta un destilēta. Sirma kundze (vārdu ētisku apsvērtumu dēļ neminēšu), bijusī skolotāja, kaut kur to paslepus gatavoja un pārdeva. Vēlāk, pusaudžu gados, atradu mašīnrakstā iespiestu traktāku, kur bija apbrīnojami stāsti, kā šāda nafta palīdz pret visām kaitēm, pat izārstē onkoloģiskās slimības. Mēs ar brāli katru rītu dzērām pa tējkarotei. Vēl tagad atceros garšu. Nekā briesmīga nebija. Tiesa, slimojām ne mazāk kā citi vienaudži. 

Atcerējos par naftu, lasot emocijas par tējas sēni, kuru viena daktere izreklamējusi kā panaceju pret visām slimībām, pat COVID un AIDS. Esmu dzēris arī vairākas burkā audzētās sēnes. Bērnībā un jaunībā tādas bija pašam uz palodzes. Tiesa, neatceros, kā tās garšoja, bet, liekas, kādā brīdī ģimenē vienkārši apnika ņemties, piebarot un dalīties ar citiem (jo sēne aug un vairojas). 

Esmu audzis ģimenē, kur alternatīvā medicīna un dabiskie ārstniecības līdzekļi bija cieņā. Protams, ka es automātiski to pārņēmu no vecākiem. Esmu patiešām ticējis un ticu, ka mēs varam darīt vairāk, lai slimotu mazāk, būtu veselāki un justos labāk. Un dabiskiem līdzekļiem ir vērtība. Augļi un dārzeņi, dabiskie vitamīni, augu tējas un daudz citas dabā rodamās dāvanas. 

Atceros, 90.gadu sākumā manās rokās nonāca grāmata par badošanos. Atklāju, ka atturēšanās no ēdiena uzņemšanas attīra organismu. Es biju sajūsmā! Nebija gan viegli neēst. Grāmatas autors regulāri badojās pat 3 nedēļas pēc kārtas, plus regulāras īsās badošanās. Es nespēju izturēt vairāk par 5-6 dienām. Izskatījos pēc tam kā nāvei parādā. Vēlāk daktere brīnījās, kāpēc man, tik jaunam, ir pārāk mazs kaulu blīvums. Labi, ka bija kaut kādas kapsulas, kuras ievadot kaulu struktūru varēja atjaunot. Neatceros, vai tajā brīdī jau apzinājos, ka tas ir badošanās rezultātā. Bet ja pat sāku to nojaust, dakterei nespētu atzīties. 

Kurā brīdī rūpes par sevi var izrādīties destruktīvas? 

***

Nav tā, ka viltus ziņas un dezinformācija ir tikai 21.gadsimta parādība. Vēlme ticēt neparastajam, apslēptajam, īpašām zināšanām ir bijusi vienmēr. Apziņa, ka no manis kaut ko slēpj, un es zinu to, ko nezina vai nenojauš, vai nesaprot citi, ir iedvesmojoša. Man mājās ir arī traktāts ar publikācijām par atrasto Noas šķirstu Ararata kalnā. Padomju laikā taču Dievam neticēja, tādēļ visas ziņas, kas apstiprina Bībeles patiesumu, tika slēptas. Šādus traktātus vajadzēja pavairot nelegāli. Un draudzē cirkulēja raksti par ekspedīcijās atrastajām Noas šķirsta atliekām, kuras pētīt dodas arvien jaunas ekspedīcijas. Tas stiprināja ticību! Pēc PSRS sabrukuma bija grūti aptvert to, ka, izrādās, šādas publikācijas īstajā presē nekad nav bijušas. Viss taču bija tik detalizēti aprakstīts! Toties, sabrūkot ilūzijām par Ararata kalnu, uzradās jaunas zināšanas – par masoniem, viņu ložām un to, kā viņi pārvalda un gatavojas uzspiest savu kārtību visai pasaulei. Par to taču arī Bībele brīdina! 

***

„Vai tiešām apakšām nav jāzina, ko augšas dara?” Ar šādu jautājumu man ļoti dārgs cilvēks vakar atsūtīja linku uz interviju par minēto tējas sēni. Šo jautājumu es saņemu katru nedēļu. Kāpēc gan mēs, žurnālisti, slēpjam no pārējās tautas to, ko viņi zina, bet mēs nerunājam?! Par briesmīgajām vakcīnām, no kurām mirst tūkstošiem cilvēku. Par zālēm, kas pieejamas ikvienam, bet kuras pasaules varenie slēpj no cilvēkiem, lai neļautu viņiem izārstēties: COVID zāļu saraksts, piemēram, ir garš, sākot ar caurejas zālēm un beidzot ar tējas sēni. Par slepenajām savienībām, kas darbojas, lai pakļautu cilvēku sirdsapziņu un uzspiestu zvēra zīmi uz pieres vai rokas. Tam, ka es par to nerunāju, ir trīs skaidrojumi: esmu nopirkts, esmu piemuļķots vai man ir bail stāties pretī varenajiem. 

***

Man ir daudz jautājumu. Uz dažiem man ir savas atbildes, un dažiem nav. Par dažiem man negribas publiski runāt, jo es iedomājos, kāda reakcija sekos. Vai ir iespējams rūpēties par sevi, nenodarot sev pāri? Vai ir iespējams lietot dabas dziedinošos līdzekļus, stiprināt savu imūno sistēmu un pašsajūtu, tajā pašā laikā nenoliedzot medicīnu un uzticoties zinātnes progresam? Vai var savienot farmācijas biznesa intereses ar rūpēm par veselību? Kas vispār var palīdzēt noorientēties bezgalīgās informācijas gūzmā, kurā kādi vienmēr (un tas ir neizbēgami) kaut ko slēpj, bet citi mēģina izdibināt patiesību? Vai es esmu pārliecināts, ka es zinu, kā ir patiesībā? Kas ir mani orientieri? Un cik ļoti es esmu pārliecināts, ka tie mani glābj un ved dzīvības un patiesības virzienā?