Niklāvs Adats:
(nobeigums)
Adventistu draudze mammai ir devusi daudz laba. Viņa bija bezgala pateicīga savām mīļajām meitenēm no draudzes — Daivai, Agnesei, Inai, Ilvai — un citiem, kas palīdzēja viņai smagās slimības laikā. Protams, arī mūsu mācītājam Valdim. Reiz jautāju viņai, vai viņa neskumst, ka neesmu spējis (un nekad nespēšu) piepildīt viņas ilgas pēc bērniem, proti, pašas mazbērniem. Viņa teica: nē, man ir daudz bērnu — manas mīļās meitenes draudzē. Draudzē viņai bija daudz mīļu cilvēku. Tomēr tai pašā laikā adventistu mācībā ir kaut kas, kā angļu valodā saka, toksisks. Un, šķiet, tieši šī intoksikācija pēdējās slimības laikā papildus vēža intoksikācijai padarīja viņas ciešanas vēl smagākas. Bija draudzes locekļi, kas viņai sacīja: „Tev tāpēc ir tik grūti un tāpēc tu nevari nomirt, ka neesi gatava sastapties ar Dievu.” Tomēr tieši šajā laikā viņa, lasot Ričarda Rora grāmatu „Universālais Kristus”, ko viņai bija ieteicis Guntis, nāca pie jaunas atziņas un man sacīja: „Dievs stāv pāri visām konfesijām. Adventistiem nav nekāda pamata apgalvot, ka viņi vienīgie saprot Dievu un ka viņu mācība ir pareizā. Tik daudzus gadus mums draudzē ir aplami mācīts par Dievu, tik daudzus gadus es pati esmu aplami mācījusi par Dievu. Tagad es saprotu, ka Viņš mani nenosoda ar ciešanām. Viņš jūt līdzi un pats cieš līdz ar mani, jo Viņš ir mīlestība.” Viņas novēlējums man bija: lai pēc viņas nāves es izlasu šo grāmatu.
Tomēr pēdējā nedēļā slimnīcā viņa atkal man sacīja: „Es esmu citiem nodarījusi tik daudz ciešanu, tāpēc man tagad tā jācieš.” Tā adventistu Dievs cīnījās par savām tiesībām. Es ceru, ka Viņš neuzvarēja.
Viņas sirds stāja pukstēt 23. decembra vēlā vakarā, tieši pirms Ziemassvētkiem, mājās, manā klātbūtnē.
24. decembrī, to atceroties, rakstīju: „Manās mājās svētki tādi savādi, tukši, jo vakar vēlu vakarā mamma nomira. Nezinu, varbūt esmu vainīgs. Daktere gan, jau izlaižot no slimnīcas (vakar no rīta tikai izlaida), teica, ka stāvoklis ir kritisks, ka nieres ir uz atteikšanās robežas, leikocīti atkal sakāpuši debesīs utt. Piedevām viņai, jau atbraucot no slimnīcas, bija caureja, šķiet, no antibiotiķiem, un vakarā tā atsākās ar jaunu sparu. Pieslaucīju trīs plastmasas maišeļus ar tualetes papīriem. Grozīju mammu gultā gan šā, gan tā, lai visu satīrītu, bet, tiklīdz kaut ko savācu, nāca vēl tikai klāt un taisījās tecēt izgulējumā, kas viņai bija uz sāna. Galu galā, lai nepieļautu, ka tek izgulējumā, biju apgriezis viņu uz vēdera, lai satīrītu. Viņa prasīja, vai drīz beigšu, bet tur tikai nāk un nāk... Es teicu, ka vēl jāpaciešas, un galu galā viņa apklusa un samierinājās (kā es domāju), bet, kad pagriezu atpakaļ, seja bija pilnīgi pārvērtusies, dīvaini krunkaina, bet lūpas un mēle zilas. Es tobrīd sapratu, ka dibena tīrīšanas aizrautībā esmu viņu nosmacējis spilvenā. Man citi mēģina iegalvot, ka tā nevar būt; varbūt arī nevar, bet vienalga sajūta ir izcili riebīga. Biju gaidījis šo notikumu, biju ar to samierinājies, bet ne jau — ka tas notiks tādā brīdī un tieši tā! Gribas skaistu vai vismaz kaut cik cienīgu nāvi... Gribas skatīties mirēja sejā, nevis dibenā. Gribas, lai dziestošais skatiens uztver manas acis, manu lūpu vārdus, nevis lai mute spilvenā krampjaini tver pēc elpas. Nē nu, es arī saprotu, ka pēc tik drausmīgas dehidratācijas viņa tāpat nez vai nākamajā dienā izdzīvotu. Un tomēr... Naktī pēc apbedītāju vizītes sabāzu visus piecus kakainos palagus veļasmašīnā un līdz puspieciem nevarēju aizmigt. No rīta negribēju nekādus Ziemassvētku dievkalpojumus un nekādus līdzjūtības apliecinājumus, izslēdzu telefonam skaņu un aizgāju 20 km pārgājienā pa sērsnaino meža sniegu. Sērsna nebija tik stipra, lai noturētu manu svaru, tā ka visu laiku bruku iekšā. Īstas takas tur nav iestaigātas. Atpakaļ atgriezos tikai vakarā — ar domu, ka līdz mūža galam nespēšu aizmirst savu vainu. Un reizē mani mierināja doma, ka neatkarīgi no tā, kā jūtos un vai esmu vai neesmu vainīgs, viņai tā ir labāk. Un tas ir galvenais.”
Nekad neesmu viņu skūpstījis un tikai pēc nāves uzdrošinājos noskūpstīt uz pieres — kopā divas reizes: vispirms vēl mājās, gultā, un tad krematorijā atvadoties, pirms apklāju seju.
Nekad neesmu teicis viņai: „Mīļo māmiņ!” — lai gan viņa bieži, īpaši pēdējos gados, nekautrējās saukt mani par mīļo dēliņu. Kad braucu kaut kur tālāk projām, piemēram, darbā uz Rīgu, viņa vienmēr koridorā novēlēja man: „Lai Dievs tevi sargā un sedz Kristus asinīm!” un vienmēr atvadoties pamāja pie loga — arī pat tad, kad gāju tikai līdz veikalam.
Es esmu vairāk atsities tēvā, ne mammā. Neesmu ne tik tīrs un tīrīgs (fiziski un garīgi), ne tik stingrs un neviltots savā pārliecībā. Drīzāk gan pavaļīgs un izlaidīgs (visādās nozīmēs). Bet teikšu godīgi: otru tik sirdsskaidru cilvēku kā mammu savā mūžā neesmu sastapis. Nē, ne jau ka es gribētu noniecināt citus cilvēkus — vienkārši viņu es pazinu vislabāk. Daudzi, arī draudzē, nevarēja ar manu mammu sadzīvot. Viktors Geide uz viņu bļāva: „Tu neesi derīga evaņģelizācijas darbam!” Un viņa aizgāja. Aizgāja no draudzes. Uz divām nedēļām. Bet tad bija atpakaļ. Kāds cits mācītājs viņai acīs pateica: tev ir aprobežoti uzskati. Bet viņa palika. Palika pie saviem uzskatiem un palika draudzē. Daudziem bija konflikti ar viņu. Bet neviens nezina, ka cits neviens viņai nav tā pretī strīdējies kā es — un arī tā pakļāvies kā es.
Mācītājs Guntis Bukalders atvadu brīdī krematorijā teica: „Dzintra nebaidījās iet savu ticības ceļu, vismaz atklāti nekad neuztraucās par līdzcilvēku spriedumu, viņa vēlējās patiesi izdzīvot savu ticību, dzīvot godīgi un teikt to, ko domā. Jā, ne visiem bija patīkami dzirdēt viņas viedokli, taču tas bija bez liekulības un izlikšanās. Cik no mums, šeit klātesošajiem, varam kaut klusībā sev apliecināt, ka arī mēs vienmēr sakām patiesi to, ko domājam?”
Bēru viesiem es ielūgumā rakstīju: „Nenesiet mammai puķes! Atnesiet savu mīlestību!” Viņa nemīlēja grieztus ziedus. Priecājās par puķēm laukā — tur, kur tām dabiski jāaug. Viņai nevajadzēja to, kas skaists, noteikti iegūt sev. Viņa gandrīz katrā savā lūgšanā atkārtoja, ka Dievs ir dzīvības, spēka, mīlestības, gudrības un skaistuma avots. Pacientu vecāki gadu gaitā bija sadāvinājuši viņai daudz dažādu vāžu. Viņa gandrīz visas tās atdeva draudzei, paturēja tikai divas nelielas, tā ka, piemēram, uz manu 50 gadu jubileju ziedi bija jāliek spaiņos un burkās. Vispār viņai patika dalīt mantu. Drēbes, kas skapī kādu laiku bija stāvējušas, apavus, servīzes, dāvinātās kristāla rosola bļodas. Viņas kāzu dāvana — viesību šķīvju komplekts — aizgāja Valmieras zupas virtuvei. Pat dakšiņas un karotes mums palika tikai tik, cik pašiem vajadzēja. Uz bērēm man nebija ne krūzīšu, ne bļodiņu, ne galda piederumu tik, lai pietiktu kaut septiņiem, astoņiem cilvēkiem.
Bēru mielastā gribēju dāvināt viesiem kaut ko īpašu, tāpēc apņēmos izvārīt auzu biezputru tieši tādu, kā mamma man vārīja (jau iepriekš rakstīju, ka visu mūžu vakariņās esam ēduši putru). Mamma vispār ēst taisīja ļoti vienkārši, nekad ne pēc pavārgrāmatām vai žurnāliem, bet, kā pati sacīja, „kā Dievs man mācījis”. Tāpēc arī viņa vienmēr kautrējās aicināt viesus, jo domāja, ka tiem viņas ēdiens būs par prastu. Man bija milzīgi jāpierunā viņa, lai 2019. gadā uzņemtu ciemos Aidi. Taču slavens žurnālists; un kas mēs esam, viņa iebilda. Bet, kad Aidis paņēma pankūkas pirkstos, visas barjeras izkusa.
Jā, un tagad Inguna teica: nu, pēc kā tas izskatīsies, ka bēru viesi grabinās putras bļodas?! Tomēr putru izvārīju; viesiem garšoja, un, man par brīnumu, kādi pat prasīja recepti.
Kādu es atceros savu mammu? Ja man būtu jāpaņem līdzi viena aina, tikai viena, kāda tā būtu? Es redzu viņu ziemas vakarā gripas laikā pēc 40 vai 50 mājas vizītēm naktskreklā sēžam lielajā istabā pie galda un pletējam veļu. To darot, viņa vienmēr dziedāja. Dziedāja tikai skumjas, sērīgas dziesmas — „Pa Baikāla drūmajām stepēm”, „Tad nebij’ ausmas, nebij’ rieta” („Tas trakais kavalieru gads”), „Liepas satumst”, „Zvaniņš”. „Zvaniņu” viņa bija dziedājusi vidusskolā mūzikas stundā klases priekšā, un, tā kā man šķiet, ka tieši šī dziesma vislabāk raksturo mammu, tad nodziedāju to arī pie zārka krematorijā. Pēcāk mājās ierakstīju un pievienoju šeit. Nav man dziedamā rīkle; šī bija pirmā un droši vien arī paliks vienīgā reize manā mūžā, kad dziedāju publikas priekšā, bet citādi nevarēju.
Tomēr pēdējā nedēļā slimnīcā viņa atkal man sacīja: „Es esmu citiem nodarījusi tik daudz ciešanu, tāpēc man tagad tā jācieš.” Tā adventistu Dievs cīnījās par savām tiesībām. Es ceru, ka Viņš neuzvarēja.
Viņas sirds stāja pukstēt 23. decembra vēlā vakarā, tieši pirms Ziemassvētkiem, mājās, manā klātbūtnē.
24. decembrī, to atceroties, rakstīju: „Manās mājās svētki tādi savādi, tukši, jo vakar vēlu vakarā mamma nomira. Nezinu, varbūt esmu vainīgs. Daktere gan, jau izlaižot no slimnīcas (vakar no rīta tikai izlaida), teica, ka stāvoklis ir kritisks, ka nieres ir uz atteikšanās robežas, leikocīti atkal sakāpuši debesīs utt. Piedevām viņai, jau atbraucot no slimnīcas, bija caureja, šķiet, no antibiotiķiem, un vakarā tā atsākās ar jaunu sparu. Pieslaucīju trīs plastmasas maišeļus ar tualetes papīriem. Grozīju mammu gultā gan šā, gan tā, lai visu satīrītu, bet, tiklīdz kaut ko savācu, nāca vēl tikai klāt un taisījās tecēt izgulējumā, kas viņai bija uz sāna. Galu galā, lai nepieļautu, ka tek izgulējumā, biju apgriezis viņu uz vēdera, lai satīrītu. Viņa prasīja, vai drīz beigšu, bet tur tikai nāk un nāk... Es teicu, ka vēl jāpaciešas, un galu galā viņa apklusa un samierinājās (kā es domāju), bet, kad pagriezu atpakaļ, seja bija pilnīgi pārvērtusies, dīvaini krunkaina, bet lūpas un mēle zilas. Es tobrīd sapratu, ka dibena tīrīšanas aizrautībā esmu viņu nosmacējis spilvenā. Man citi mēģina iegalvot, ka tā nevar būt; varbūt arī nevar, bet vienalga sajūta ir izcili riebīga. Biju gaidījis šo notikumu, biju ar to samierinājies, bet ne jau — ka tas notiks tādā brīdī un tieši tā! Gribas skaistu vai vismaz kaut cik cienīgu nāvi... Gribas skatīties mirēja sejā, nevis dibenā. Gribas, lai dziestošais skatiens uztver manas acis, manu lūpu vārdus, nevis lai mute spilvenā krampjaini tver pēc elpas. Nē nu, es arī saprotu, ka pēc tik drausmīgas dehidratācijas viņa tāpat nez vai nākamajā dienā izdzīvotu. Un tomēr... Naktī pēc apbedītāju vizītes sabāzu visus piecus kakainos palagus veļasmašīnā un līdz puspieciem nevarēju aizmigt. No rīta negribēju nekādus Ziemassvētku dievkalpojumus un nekādus līdzjūtības apliecinājumus, izslēdzu telefonam skaņu un aizgāju 20 km pārgājienā pa sērsnaino meža sniegu. Sērsna nebija tik stipra, lai noturētu manu svaru, tā ka visu laiku bruku iekšā. Īstas takas tur nav iestaigātas. Atpakaļ atgriezos tikai vakarā — ar domu, ka līdz mūža galam nespēšu aizmirst savu vainu. Un reizē mani mierināja doma, ka neatkarīgi no tā, kā jūtos un vai esmu vai neesmu vainīgs, viņai tā ir labāk. Un tas ir galvenais.”
Nekad neesmu viņu skūpstījis un tikai pēc nāves uzdrošinājos noskūpstīt uz pieres — kopā divas reizes: vispirms vēl mājās, gultā, un tad krematorijā atvadoties, pirms apklāju seju.
Nekad neesmu teicis viņai: „Mīļo māmiņ!” — lai gan viņa bieži, īpaši pēdējos gados, nekautrējās saukt mani par mīļo dēliņu. Kad braucu kaut kur tālāk projām, piemēram, darbā uz Rīgu, viņa vienmēr koridorā novēlēja man: „Lai Dievs tevi sargā un sedz Kristus asinīm!” un vienmēr atvadoties pamāja pie loga — arī pat tad, kad gāju tikai līdz veikalam.
Es esmu vairāk atsities tēvā, ne mammā. Neesmu ne tik tīrs un tīrīgs (fiziski un garīgi), ne tik stingrs un neviltots savā pārliecībā. Drīzāk gan pavaļīgs un izlaidīgs (visādās nozīmēs). Bet teikšu godīgi: otru tik sirdsskaidru cilvēku kā mammu savā mūžā neesmu sastapis. Nē, ne jau ka es gribētu noniecināt citus cilvēkus — vienkārši viņu es pazinu vislabāk. Daudzi, arī draudzē, nevarēja ar manu mammu sadzīvot. Viktors Geide uz viņu bļāva: „Tu neesi derīga evaņģelizācijas darbam!” Un viņa aizgāja. Aizgāja no draudzes. Uz divām nedēļām. Bet tad bija atpakaļ. Kāds cits mācītājs viņai acīs pateica: tev ir aprobežoti uzskati. Bet viņa palika. Palika pie saviem uzskatiem un palika draudzē. Daudziem bija konflikti ar viņu. Bet neviens nezina, ka cits neviens viņai nav tā pretī strīdējies kā es — un arī tā pakļāvies kā es.
Mācītājs Guntis Bukalders atvadu brīdī krematorijā teica: „Dzintra nebaidījās iet savu ticības ceļu, vismaz atklāti nekad neuztraucās par līdzcilvēku spriedumu, viņa vēlējās patiesi izdzīvot savu ticību, dzīvot godīgi un teikt to, ko domā. Jā, ne visiem bija patīkami dzirdēt viņas viedokli, taču tas bija bez liekulības un izlikšanās. Cik no mums, šeit klātesošajiem, varam kaut klusībā sev apliecināt, ka arī mēs vienmēr sakām patiesi to, ko domājam?”
Bēru viesiem es ielūgumā rakstīju: „Nenesiet mammai puķes! Atnesiet savu mīlestību!” Viņa nemīlēja grieztus ziedus. Priecājās par puķēm laukā — tur, kur tām dabiski jāaug. Viņai nevajadzēja to, kas skaists, noteikti iegūt sev. Viņa gandrīz katrā savā lūgšanā atkārtoja, ka Dievs ir dzīvības, spēka, mīlestības, gudrības un skaistuma avots. Pacientu vecāki gadu gaitā bija sadāvinājuši viņai daudz dažādu vāžu. Viņa gandrīz visas tās atdeva draudzei, paturēja tikai divas nelielas, tā ka, piemēram, uz manu 50 gadu jubileju ziedi bija jāliek spaiņos un burkās. Vispār viņai patika dalīt mantu. Drēbes, kas skapī kādu laiku bija stāvējušas, apavus, servīzes, dāvinātās kristāla rosola bļodas. Viņas kāzu dāvana — viesību šķīvju komplekts — aizgāja Valmieras zupas virtuvei. Pat dakšiņas un karotes mums palika tikai tik, cik pašiem vajadzēja. Uz bērēm man nebija ne krūzīšu, ne bļodiņu, ne galda piederumu tik, lai pietiktu kaut septiņiem, astoņiem cilvēkiem.
Bēru mielastā gribēju dāvināt viesiem kaut ko īpašu, tāpēc apņēmos izvārīt auzu biezputru tieši tādu, kā mamma man vārīja (jau iepriekš rakstīju, ka visu mūžu vakariņās esam ēduši putru). Mamma vispār ēst taisīja ļoti vienkārši, nekad ne pēc pavārgrāmatām vai žurnāliem, bet, kā pati sacīja, „kā Dievs man mācījis”. Tāpēc arī viņa vienmēr kautrējās aicināt viesus, jo domāja, ka tiem viņas ēdiens būs par prastu. Man bija milzīgi jāpierunā viņa, lai 2019. gadā uzņemtu ciemos Aidi. Taču slavens žurnālists; un kas mēs esam, viņa iebilda. Bet, kad Aidis paņēma pankūkas pirkstos, visas barjeras izkusa.
Jā, un tagad Inguna teica: nu, pēc kā tas izskatīsies, ka bēru viesi grabinās putras bļodas?! Tomēr putru izvārīju; viesiem garšoja, un, man par brīnumu, kādi pat prasīja recepti.
Kādu es atceros savu mammu? Ja man būtu jāpaņem līdzi viena aina, tikai viena, kāda tā būtu? Es redzu viņu ziemas vakarā gripas laikā pēc 40 vai 50 mājas vizītēm naktskreklā sēžam lielajā istabā pie galda un pletējam veļu. To darot, viņa vienmēr dziedāja. Dziedāja tikai skumjas, sērīgas dziesmas — „Pa Baikāla drūmajām stepēm”, „Tad nebij’ ausmas, nebij’ rieta” („Tas trakais kavalieru gads”), „Liepas satumst”, „Zvaniņš”. „Zvaniņu” viņa bija dziedājusi vidusskolā mūzikas stundā klases priekšā, un, tā kā man šķiet, ka tieši šī dziesma vislabāk raksturo mammu, tad nodziedāju to arī pie zārka krematorijā. Pēcāk mājās ierakstīju un pievienoju šeit. Nav man dziedamā rīkle; šī bija pirmā un droši vien arī paliks vienīgā reize manā mūžā, kad dziedāju publikas priekšā, bet citādi nevarēju.
In memoriam — Dzintra Adata (4)
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, janvāris 28, 2023
Rating:
Paldies, Niklāv! Tas bija tik interesanti lasīt par tavas mammas dzīves ritējumu.
AtbildētDzēstŽēl, ka šis jau ir noslēgums.
Sirsnīgs paldies par lasīšanu un līdzi dzīvošanu! Būtu jau vēl ko uzrakstīt... Negaidīju tik lielu interesi.
DzēstPaldies! Ļoti mīļi un atklāti. Žel, ka nobeigums.
AtbildētDzēstPēc nedēļas būs turpinājums mazliet citā veidā — par mammas mīļāko kinofilmu.
DzēstDaudz jauna uzzināju par Tavas mammas dzīvi. Man viņa vienmēr atmiņā paliks kā ātras dabas, bet ļoti gaišs cilvēks
AtbildētDzēstPaldies! Viens no maniem tuvākajiem draugiem bēru vakarā ļoti trāpīgi pateica: viņa ļoti stingri turējās pie sava, bet bija arī ļoti atvērta jaunām atziņām — un pieķērās tām tikpat stingri kā agrāk vecajām.
DzēstPaldies par stāstījumu! Tik mīļi, sirsnīgi, patiesi un ne tikai par mammas un savu dzīvi, bet arī par būšanu draudzē. Ļoti patika. Paldies! 🤗
AtbildētDzēstPaldies! Draudzi nekad neesmu uzskatījis par svētu pēdējās patiesības instanci. Tiklīdz draudze pārstāj būt dzīvs organisms un kļūst par svētās govs mūmiju, tā zaudē visu pievilcību.
Dzēst