Satraucošās ziņas vecākiem

Annas Zaķes autobiogrāfija (15.turpinājums) 

Trīs mēneši jau bija Jūrmalā pavadīti. Trīs mēnešus biju, tā sakot, slinkojusi, un vecāki mājās strādāja arī manu tiesu, lai mani atbrīvotu uz visu vasaru – ko es viņiem teikšu? Vēl atlika tikai viens mēnesis, ko atpūsties, un tad bija jādodas mājās. Augusta otrā pusē jābrauc mājās, jo jūra paliek drūma un auksta. Es gan vēl ik dienas gāju jūrā peldēties, bet tikai retais to darīja, jo ūdeņi bija jau tik auksti augustā, ka, ieejot ūdenī, miesa palika burtiski lillā, bet pēc tam sajūta bija laba. Peldējos līdz pēdējam. Bet arī prātoju, lūdzu, lūdzu, lūdzu un lasīju, un baiļojos, kā pateikšu mājās par savu apņemšanos par kalpošanu Dievam? Man bija tik bail, tik bail! Es taču pazinu savu papu un zināju viņa nostāju. Kā es viņam pateikšu? 

Bija otrdiena, kad es pārbraucu. Tūlīt nebija spēka pateikt. Pienāca nākošā diena, bet tajā arī vēl nebija spēka pateikt īstenību. Visi bija priecīgi, laimīgi, ka es vesela, bet to, ka Dievs šo veselību devis, tas pagāja nedzirdēts gar ausīm. Aizgāja vēl nākošā diena, ceturtdiena, un es nespēju pateikt savu nostāju. Nevarēju. Nebija drosmes. Nebija spēka – nebija. Bet nu tuvojās nepielūdzami piektdienas vakars – svētās dienas pirmais vakars mājās, bet vēl nav spēka pateikt. Neteikt? Darīt darbus sabatā? Stāvēt veikalā un tirgoties? Likt meitenēm adīt un strādāt? Nē, nē, to mana sirds man neatļāva. Es taču biju apņēmusies un solījusies, ka es darīšu Dieva prātu! Un tā, saulītei slīkstot uz rieta pusi, es beidzot saņēmos ar visiem spēkiem un teicu mammai, ka es rīt nenākšu veikalā, ka es rīt nestrādāju, ka man tā ir svēta diena utt. Mamma pirmajā momentā skatījās uz mani tā, it kā es būtu prātā jukusi, bet tad, redzot mani nopietni stāvam viņas priekšā, viņa saprata, kas nu ir noticis. 

Mēs dzīvojām mājas otrajā stāvā, sāka jau krēslot, bet mamma, pliku galvu, ar zeķēm vien kājās, neapģērbusies metās pa trepēm lejā, saukdama papu, kas nu ir par briesmām, ka beigas, beigas visam. Pateica un sāka skriet teciņiem pa ielu prom uz upes pusi. Es arī neapģērbusies skrēju viņai pakaļ, jo man iešāvās galvā bīstama doma: kāpēc mamma skrien uz upes pusi? Un tiešām pie pašas upes, pie Lielupes kuģīša piestātnes, es viņu noķēru aiz rokas: „Mamma, kur tu skriesi?” “Ej, ej nost no manis! Laid mani vaļā, laid, tikai nāve var šo kaunu un negodu apklusināt! Laid, lai ūdens mani aprij, lai es tevi vairs neredzu savās acīs!” 

Viņa brēc, asaras birst, un izmisumā viņa lauza rokas un sauc: “Ko nu lai dara, ko nu lai dara?” Tādu mammu es nekad savā mūžā nebiju redzējusi. Es biju viņu redzējusi pie māsiņas kapa satriektu un raudošu, es biju viņu redzējusi pie lielā brāļa kapa, žēlumā sagruvušu un raudošu, bet tik izmisušu kā tagad es viņu nekad nebiju redzējusi. Viņa tik rāvās no manis prom, lai lektu ūdenī, un es ar visiem spēkiem centos viņu atturēt. Tā mēs abas cīnījāmies upes malā. 

Bija jau tumšs, un vēl mēs abas tupējām uz soliņa. Mums bija auksti, mēs bijām nosalušas, bet to mēs neizjutām. Mēs tik abas jutām sāpes, bet katra savas sāpes: man bija tik žēl mammas, ka es būtu vēlējusies būt nomirusi un neredzēt viņas sāpes, nekā tagad redzēt viņas asaras un klausīties viņas bezcerības valodu un vaimanas. Ak, kas var saprast manas sāpes! Es tā mīlēju mammu, es viņai nekad pat tumšākā vārdiņu nebiju teikusi, lai viņu nesāpinātu. Es viņu tā esmu mīlējusi kā savu aci pierē un vienmēr centusies viņas vēlēšanos viņai no acīm nolasīt, visu tikai priekš viņas darīt, kā tik tas labākais. Un tagad dot viņai šādas sāpes sirdī man, kas viņu tā taupījusi, – tiešām man sirds krūtīs pārtrūka. Es biju izmisusi! Cik viegli būtu pateikt dažus vārdiņus, ka viss būs pa vecam un iesim tik mājās, un cik tad viss būtu citādi! Bet to es pat nedomāju, kaut arī sāpju karstumā, tomēr doma bija: tikai uz priekšu! Nu ir viss pateikts, nu tikai uz priekšu. Beidzot pielūdzos, ka nu taču tumšs un esam nosalušas, iesim mājās. Ar lielām pūlēm es viņu aizvadīju no upes uz mājām. 

Mājās, ak brīnums! Visas durvis vaļā, tumsa un tukšums. Neviena nav. Papus tā apskaities, ka vispirms aizgājis uz viesnīcu iemest kādu “čarku”, tad nācis mājās, paņēmis kādu koku un nācis mūs sist. Tā viņš pats vēlāk stāstīja. Izmeklējis istabas, aizkarus, iztaustījis visu un neviena neatradis, ko sist, tad aizgājis atkal uz viesnīcu, lai dzertu tālāk, un pārnāca tad, kad viesnīcas taisa ciet. Tad nenāca mani sist, bet es jau biju iegājusi savā istabā un klausījos. Protams, miegs tajā naktī nevienam nenāca. Visi bija uztraukti uz augstāko. Es zināju, ka cīņa nupat tikai bija sākusies un ka vēl lielas pārbaudes stāv priekšā – zināju, visādi bija jādomā, bet baiļu man nebija ne no kā! Es zināju ļoti skaidri, ka es daru Dieva prātu, un tāpēc sirdī bija liels miers, varētu sacīt, pat prieks. Jo iesākt ir tas grūtākais, bet, ja tas ir iesākts, tad turēties savās robežās vairs nav tik briesmīgi, kā dzīvot bailēs. Man tikai bezgala žēl bija mammas. Cik grūti man bija viņu sāpināt! Cik grūti man bija darīt pret viņas gribu! Cik grūti man bija viņai runāt pretī, jo to es nekad nebiju darījusi vēl savā mūžā! Vienmēr es viņai pakļāvos kā savam labajam garam, zinot, ka viņa vienmēr mācīja tik uz labu un darīja, kas taisns un godīgs. Viņa bija tiešām māte bez vainas. Bet nu pēkšņi man vajadzēja viņai runāt pretī, viņai neklausīt. Cik tas bija grūti! Šausmīgi grūti! Papus bārās, jā, pat izlamājās, izlādējās, izdusmojās, visādi izsaukājās un bija gatavs ar koku visus izsist, nē, tas mani nesāpināja tā, kā mammas asaras. 

No rīta, manā pirmajā dusas dienā mājās, papus un mammas istabā bija trokšņaini. Tad arī viņi nāca pie manis, un papus teica: “Ārā no manām mājām, ārā!” „Jā, es varu aiziet,” es papam teicu. „Varu aiziet. Ar mani ir Dievs, un es sev maizi nopelnīšu. Strādāt protu uz labāko.” Un es domāju, vai tad nu momentā jāpošas prom? Bija nepatīkami, jo acis izraudātas sarkanas, visa nakts negulēta, kur lai eju? Draudze arī pilnīgi sveša. Pilnīgi nevienas pazīstamas dvēseles. Neviena zināma dzīvokļa. Un tad nāca pirmās domas: uz Rīgu! Bet dusas dienā? Ko es varu paņemt sev līdzi? 

Pēc laika atkal papus nāca iekšā un saka: „Kur tad nu šodien tu uzreiz vari aizskriet! Tad nu paliec uz rītu, bet tad lai nu man vairs nebūtu jāsaka otrreiz!” 

Tā es paliku klusa un mierīga savā istabā kā cietumā starp savām četrām sienām. Neviens pie manis nenāca, nevienam manis nevajadzēja, neviens mani nezināja, jo apakšā strādnieces arī domāja, ka es neesmu mājās. Meistarienes nav. Tieši manai istabai apakšā bija mūsu veikals, un es varēju dzirdēt, kā tur iet un nāk un kā viss ir pa vecam, tikai manis tur nav. Mamma pusdienas laikā uznāca augšā un teica: „Anniņ, izej, tur virtuves plauktā kaut kur ir ziepju zāles. Izlej, man bail, ka es tās neizdzeru.” To arī tūlīt izdarīju, lai mammai tiešām nenāktu kārdinājums iedzert ziepju zāles, lai nav jāredz savas bēdas- tā viņa sauca. 

Pienāca otrā diena, t.i. svētdiena, un es agri jau sāku posties projām. Sāku sapakot savas mantiņas, ko ņemt līdzi. Bija gan tā skumji, kā saka, “uz zila gaisa”, kad nav nekā padomā un nezini, kur braukt. Izjūtas savādas. Nav vairs māju, nebūs vairs neviena, kamēr kaut kur kaut ko varēšu atrast. Klaidonis! Klusi birst asaras, bet es pošos ceļam. Šodien veikals ciet un darbnīcā nestrādā, tāpēc papus ienāk manā istabā un apsēžas. Jā, jau apsēžas. Un tad tā klusi, negribīgi saka: “Kur nu tu brauksi, mēs jau nevaram bez tevis iztikt!” Un tā vārds pa vārdam, un viss palika klusi un mierā. Un es varēju dzīvot atkal pie saviem vecākiem, būt viņu palīgs un viņu atspaids lepnajā vecumā. Es zināju, ka viņi nevar bez manis iztikt, bet tā kā viņu sirds bija tik lepna, ka viņiem bija grūti pārciest to, kā papus teica, ka viņa meita palikusi par žīdeni. Tas viņam esot visgrūtāk panesams. Papus teica, ka labāki būtu, ja es būtu palikusi par ielasmeitu nekā par žīdeni, tad viņam nebūtu tik kauns kā tagad. Žīdene! Kaimiņam meita žīdene! Tas esot priekš viņa šausmīgi.

(turpinājums sekos)