Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (3)

Valda Reķe, 2022. 

Trešā piezīme: OTRDIENA. PAMOŠANĀS NO SEVIS.

Dzīvoju ar pārliecību, ka sevi pilnībā pazīstu. Man ir sava vērtību sistēma, ir labas un ne tik labas īpašības. Šis nenoteiktības un pārmaiņu laiks pamazām liek sevi iepazīt citādā skatījumā. Man tas nepatīk, bet tā notiek. Tikai divi atgadījumi. 

Ja-hū! Man ir kovids! – atskan draudzenes prieka sauciens – Nebūs jāvakcinējas, varēšu atkal strādāt, vismaz pusgadu! Lepojos ar sevi, ka izturēju, nepadevos visām vakcinēšanās runām. 

Nodomāju - labi, ka tā ir telefona saruna, apmulstu, jo nezinu īsti, ko teikt, vien tik noprasu – kā jūties? Izrādās, tā jušanās nemaz tik laba nav, jo viss ir pa īstam - vīram naktī bijusi ātrā palīdzība, praktiski nevar atrasties guļus stāvoklī, jo klepus moka līdz elpas trūkumam, blakus istabā astoņdesmitgadīgā mamma izolēta, bet ir spēcīgas galvassāpes un “sirdsklauves”. Vēlāk uzzinu, ka visi trīs smagi pārslimojuši, bet vīrs, vēl gados jauns, nevar attapties un cīnās ar sekām, strādāt vēl nevarēs labu laiku. 

Pēc draudzenes “priekpilnā” zvana vēl aizvien aizdomājos par dzīves galvenajām vērtībām un cik dažādi tās uztveram. Viens no vēlējumiem, ko tikko dāsni un no sirds vēlējām viens otram gadu mijā, bija – veselību!, kas tiešām ir dārga un nenopērkama vērtība. Lūk, kādi priecājas, ka ir saslimuši un vēl tuviniekiem “atnesuši”. Neesmu tiesīga nevienu notiesāt, ne arī šausmināties par citu izvēlēm, jo tas jau tāpat neko nemaina viņu dzīvē. Manējā gan. 

Pašlaik esmu sapratusi, ka mūsu attiecības nebūs tādas kā iepriekšējās, un ne kovida vai vakcinēšanās dēļ, bet tāpēc, ka dzīvojam dažādos “burbuļos”, dažādās dzīves uztveres telpās. Manuprāt, es būtu liekule, ja teiktu, ka viss ir tāpat kā bijis iepriekš, jo īstenībā nekas nav kā bija – ir citas sarunas, ir tēmas, kuras neaizskaram, sazināšanās iemesli kļūst arvien retāki un strupāki. Uzdodu sev jautājumu – vai to pārdzīvoju? Zināmā mērā jā, bet vēl un vēl saprotu, ka esmu naiva un ļoti uzticos cilvēkiem, pat biju pārliecināta, ka astoņpadsmit gadu laikā pazīstu šo cilvēku. Kāda cita draudzene man vienmēr saka – tu naiva un labticīga esi, un tāda arī nomirsi! Droši vien tā arī būs. 

---------- 

Drīkst pie Tevis aizbraukt? Labs jautājums, ja vien nebūtu tikko saņēmusi “kovid pozitīvu” atbildi. Vai prāts! – iesaucos, tu nesparoti, esmu slima. - Nu, tieši tāpēc jau gribu ciemoties, arī gribu saslimt! 

Dīvaini, ja par šādiem gadījumiem lasu internetā un dzirdu no paziņām, tad tas liekas kaut kas tāls, pat prātam neaptverams, bet pavisam citādi ir, ja kāds tevi konkrēti uzrunā. Nebiju pilnībā nekam tādam gatava. Pie tam no cilvēka, kurš ceļo, ļoti veiksmīgi dara savu darbu, diendienā sastopas ar daudziem, būtībā viņas bizness ir atkarīgs no veiksmīgas saskarsmes ar cilvēkiem – gan saviem darbiniekiem, gan klientiem. 

Un atkal dilemma! Viņa man devusi daudz labu padomu, iemācījusi jaunas prasmes, par to visu esmu arvien pateicīga. Pirms diviem gadiem, 12. martā, vakarā, kad izziņoja pirmo ārkārtas stāvokli valstī, saņēmu no viņas rokām ilgi kārotu sertifikātu. Vai tālāk ar viņu sadarbošos? Joprojām sev jautāju un nav atbildes. Viņa ir atsūtījusi piedāvājumu. Jā, vienmēr var aizbildināties, ka nav laika, esmu aizņemta (un nebūtu melots), bet vai tas ir īstais iemesls? Gribu būt godīga. Un līdz galam.