Pilngadības apņemšanās

Annas Zaķes autobiogrāfija (14.turpinājums) 

Man bija 21 gads. Vai tas ir daudz vai maz, nezinu, bet, lai cilvēks pats drīkstētu par sevi atbildēt, tad bija vajadzīgs šis pilngadības gadu skaits. Līdz šim es biju vēl kā bērns, ko vada vecāki, bet nu es drīkstēju lemt par sevi. Un es izlēmu! Es būšu adventiste! Es būšu adventiste tāpēc, ka es mīlu Jēzu, un es mīlu Jēzu tāpēc, ka Viņš atņēma manu grēku nastu un darīja manu sirdi tīru un vieglu, es varu būt laimīga. Tā bija brīnišķīga diena, kad es, toreiz gluži viena būdama, izjutu un izdomāju, izlēmu. Neviens mani nespieda, neviens mani nepierunāja, neviens mani neatrunāja. Kā izslāpusi es meklējos pa veco, lielo Bībeli un atradu tur tik neredzētas un nedzirdētas lietas! Viss tur bija jauns, skaists. Viss man likās tik saulains, un nebija nekas tāds, kā māsa Emma mani bija iebiedējusi, ka būs gaidāmas briesmīgas lietas un izpostīšana, nāve un šausmas. Nē, es atradu tikai mīlestību un apsolījumus. Es raudāju un smējos aiz prieka, pat aizmirsu, ka man taču jāiet uz jūrmalu sauļoties, jo tāpēc es biju Jūrmalā. Jā, šādu laimīgu stāvokli var atrast tikai tas, kas bijis ļoti nelaimīgs, un tagad Jēzus miers ir pielējis dvēseli, un viss cits ir izgaisis. 

Ar šo pagriezienu es arī atveseļojos. Dievs jau man bija devis atvieglinājumu, lai es varētu domāt un saprast, bet, kad es sapratu savu ceļu un darīju to, kas jādara, tad man Dievs deva ātru veselību. Apbrīnojami! Es gāju sauļoties, un man vairs nesāpēja krūtīs. Es peldējos un vairs neaizkusu tik ātri. Es kāpu kāpās, un tās man nedarīja grūtības. Viss palika tik viegli un labi, ka es sapratu, ka esmu tikusi dziedināta. Jā, un tam es ticu līdz sava mūža galam, ka tāds bija Dieva ceļš: mani vest pie atgriešanās caur šo slimību, kas mani noveda līdz nāves domām. Kad jau biju pieradusi pie nāves domām, tad Viņš caur savu Svēto Garu mani skubināja atgriezties no saviem ceļiem un meklēt piedošanu pie Viņa. Tā pamazām pats Dievs mani vadīja pie atgriešanās, ne caur vienu cilvēku, ne caur māsu, ne caur draugiem. Protams, tās var gan būt māsas lūgšanas par mani, jā, bet tas, ko viņa teica, ar to viņa neprata pieiet pie manis tā, ka tas mani būtu iespaidojis uz labu, bet gan drīzāk kā ar īgnumu. Viņa laikam nemācēja patiesību mūsu sirdīs iesēt. Man bija tāpat kā papum, kad viņš dusmojās, ka Emma ar saviem pātariem mācās virsū. Bet nu es biju atradusi pati. Es biju dziedināta garīgi un pēc tam arī miesīgi. Es biju vesela caur un cauri! 

Ir bijuši dzīvē cilvēki, kas manu šo Dieva dziedināšanas stāstu ir apstrīdējuši. Viņi nav gribējuši ticēt, ka tieši Dievs pie manis būtu šo brīnumu darījis. Viņi netic. Bet tas manu ticību nesatricina. Es zinu, ko esmu pie sevis piedzīvojusi, un pilnīgi esmu pārliecināta, ka tikai Dievs man veselību atdeva, lai pārējo dzīves laiku varētu dzīvot Viņa godam. Un vēl šo manu ticību apstiprināja pēc 22 gadiem uzņemtais rentgens. Bija tāda vajadzība, ka 1946.gadā man bija jāiet uz rentgena caurskati. Māsiņa, kas caurskatīja, arī iztaisīja uzņēmumu manām plaušām un, cieši man acīs skatīdamās, jautāja: kas jums bijis ar plaušām? Tur ir trīs aizdzijuši caurumi. Skatieties, tagad tie ir tikai kā plankumi, bet tie ir bijuši plaušu caurumi. Jā, šī rentgena tumšais uzņēmums parāda, ka tiešām ir plaušās bijuši jau trīs caurumi. Kas tad viņus sadziedināja cits, ja ne Dievs?! Tolaik nebija ne tādu zāļu, ne potes priekš slimībām. Un pat jūrmalas gaiss un saule, ja Dievs nebūtu nācis par starpnieku, tad tie būtu bijuši man nāve. Plaušinieki nemaz nedrīkst saulē gulēt, kā es to darīju augu dienu, un man bija tik slikta sajūta, ka man likās, ka kuru katru dienu es nonīkšu. Bet Dievs man atļāva tā nonākt līdz pat nāves vārtiem un tad ar saviem mudinājumiem runāt uz mani, runāt, saukt, aicināt, biedināt, kamēr es sāku domāt. 

Dievs ir mīlestība! To es varu tūkstoškārt apliecināt no saviem piedzīvojumiem. Viņš mani izrāva no velna rīkles un deva man dzīvību, veselību fiziski un garīgi. Kā lai Viņam pateicos? Kā? Bija tikai viens ceļš, kā Dievam par to pateikties! Bija tikai viens ceļš, proti: Dievam nodot savu sirdi un visu visu, kas man ir un kas es esmu. Zinu, šis bija tas ceļš, kas man stāvēja priekšā, un es to gribēju darīt no sirds, un darīju tūlīt līdz ar savu 21.gada vārda dienu. Bet es zināju, ka šis ceļš būs briesmīgi grūti iesākams. Zināju. Ko teiks paps un mamma? Zināju, ka šim manam mieram sekos briesmīgas vētras. Zināju, bet ko es varēju citādi? 

(turpinājums sekos)