Baltā nasta

Šogad ziema iesākusies ļoti skaisti. Visi lauki, koki un meži ir mākslinieciski balti. Vēlētos, kaut citās dzīves jomās arī izskatītos tāpat. To es nevaru teikt par savu darba dzīvi. Lai kā es apņemtos to līdzsvarot, lai kā es censtos to sakārtot, tā vienmēr izvēršas pārbāzta ar steigu, skriešanu un pienākumiem, ka neatliek pienācīga laika skaistajam un baltajam. Pārslodze sasmērē arī attiecības ar tuvajiem.

Brienot savā ikrīta pastaigā cauri piesnigušajam mežam, redzu, ka es neesmu vienīgais, kas līgst zem smagas nastas. Mežs, kas pa gabalu izskatās tik skaists, sastāv no kokiem, kuri ar pūlēm katrs tur savu smago sniega nastu. Tievāki koki un zari noliekušies pār manu ceļu tā, it kā nopūzdamies teiktu: “Tu neesi vienīgais, mēs tevi saprotam.” Tas dod nelielu atvieglojumu. Tiesa gan, uz sekundi, jo koki arī parāda, ka ne visi iztur šo nastu.  Citam nolūzuši zari, cits, saliecies līdz zemei, nekad vairs neiztaisnosies. Cits pats guļ nolūzis, beigdams savu šīszemes dzīvi.

Te laikam vairāki scenāriji. Pirmais – izturēt līdz galam. “Kas mūs nenogalina, tas padara mūs stiprākus.” Tā tas notiek ar vairumu koku un cilvēku. Otrs – censties, bet neizturēt. Vienmēr ir kādi, kas neiztur. Trešais – nopurināt smago nastu.

Šo līdzību var pavērst arī dziļākā plāksnē. Bībele runā par grēka nastu. Kas to ir izbaudījis, piekritīs, ka tā tiešām ir smaga. Dažādas atkarības ir kā nasta, kas padara dzīvi grūtu pašam un līdzatkarīgajiem. Arī nepiedošana ir nasta, kas sasaista, paralizē un nospiež. Līdzīgi ir ar citiem grēkiem. Tomēr Dievs nevēlas, ka mēs dzīvotu zem šādām nastām.

Nu nāciet un norēķināsimies,
saka Kungs,
ja jūsu grēki būtu kā purpurs,
tie būs balti kā sniegs,
ja tie būtu karmīnsārti,
tie balos kā vilna.

Jesaja 1:18

Grēki man parasti asociējas ar melnu vai sarkanu krāsu. Tīra un svēta dzīve – ar baltu. Dievs ļauj mums piedzīvot šo pārmaiņu.

Bet vai tīrā un baltā dzīve arī nevar kļūt par smagu nastu? Cilvēks kā koks, kas pazaudējis savas lapas, ar atplestiem zariem uzņem visu balto, kas nāk no debesīm. Atturēšanās no nepareizā, sevis aizliegšana, pašaizliedzīga kalpošana citiem, nenogurstoša laipnība, nevienam neatteikšana un nezūdoša smaida saglabāšana. Šī jaunā dzīve ir tik balta, ka no tās neko negribas pazaudēt. Tikai pēc kāda laika cilvēks atskārst, ka šis baltums ir kļuvis kā nasta, kas viņu gluži kā koku noliec pie zemes un draud salauzt.

Tāda ir bijusi mana pieredze. Bija periods, kad savu kristīgo dzīvesveidu uztvēru kā smagu nastu. No ārpuses balts un skaists, bet iekšpusē nospiests un bez enerģijas. Tādā reizē īsti nevar saprast, ko darīt. Atgriešanās iepriekšējā dzīvē man nebija risinājums. Melnā nasta tāpat ir nasta. Turpināt jauno – nebija spēka. Ko iesākt?

Dziļi sirdī es sapratu, ka kaut kas nav pareizi. Šo domu nostiprināja daži teksti no Bībeles. Viens no tiem ir Jesajas grāmatas 46. nodaļā. Tur ir tēlains salīdzinājums, kas parāda atšķirību starp īsto Dievu un neīstajiem. Vispirms par Bābeles dieviem:

Bēls sakņupis, Nebo grīļojas!
Viņu veidoli nu tikuši
zvēriem un lopiem –
tiem jūsu nasta uzkrauta!
Tie grīļojas, visi sakrīt,
no nastas tiem neizmukt,
paši aizgājuši gūstā!

Jesaja 46:1-2

Arī senos laikos bija dievi un reliģijas, kas cilvēkiem bija kā nastas, kuras jānes. Bet tā tam nevajadzēja būt ar īsto Dievu:

... kopš no mātes miesām izkļuvuši,
tā es jau tos nesu!
Līdz pat vecumam – es biju tas,
līdz sirmumam – es auklēju tos,
es tos radīju, un es tos nesīšu,
es nesīšu un izglābšu viņus!

Jesaja 46:3-4

Atšķirība ir tajā, kurš kuru nes. Ticībai Dievam vajadzētu būt tādai, kas nes – dod spēku un piepilda. Ja man ticība Dievam un reliģija nav piepildoša, bet izvēršas kā smaga nasta, tad tā līdzinās elkdievībai.

Otrs teksts ir no evaņģēlija. Arī tas apstiprina, ka kristietība nav tā, kas cilvēku iztukšo, uzkraujot tam nastas, bet tieši pretēji. Jēzus teica:

Nāciet pie manis visi, kas esat nopūlējušies un zem smagas nastas, un es jūs atvieglināšu. Uzņemieties manu jūgu un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un sirdī pazemīgs, tad jūs atradīsiet atvieglojumu savām dvēselēm; jo mans jūgs ir tīkams un mana nasta viegla.

Mateja evaņģēlijs 11:28-30

Baltā dzīve ir skaista. Uz to vajag tiekties. Tomēr mūs baltus nepadara tas vien, ka mēs esam nolēmuši tādi būt. Baltumam jādzimst no iekšienes. Ja tas tiek kopts un sargāts, tas palēnām padarīs baltāku arī ārieni.

Ja savu melno dzīvi vēlamies padarīt baltu, tinoties baltās drēbēs, drīz vien jutīsimies nebrīvi un paralizēti. Tā veidojas draudzes, kuras pa gabalu izskatās pēc skaista, balta ziemas meža. Tomēr tā sastāv no atsevišķiem cilvēkiem, kuri līdzīgi kā koki savus plikos pelēkos zarus cenšas noslēpt aiz skaistām sniega kupenām. Citi iztur, citi salīkst līki līdz zemei, citi salūzt.

Kā nopurināt šo balto nastu? Piedāvāšu kaut ko vienkāršu un sen zināmu. Godīgums un atvainošanās jeb, Bībeles terminoloģijā, savu grēku atzīšana un nožēla.

Ik dienas mums nākas atzīt, ka pieļaujam kļūdas un nosmērējamies. Godīga savas nevarēšanas, nemācēšanas, nezināšanas un vispār sava nožēlojamā stāvokļa atzīšana noņem spriedzi. Ar šādu godīgu attieksmi esam aicināti nākt arī pie Dieva.

Tieši šādā stāvoklī un šādās attiecībās ar Dievu var dzimt nožēla. Nožēla mūs mudina atvainoties un izlīgt ar līdzcilvēkiem, ar Dievu un citreiz pašam ar sevi.

Tad mēs atkal esam gatavi turpināt savu ceļu uz balto un skaisto, šoreiz ar vieglu un nedaudz baltāku sirdi.

Lai visiem gaišs, viegls un balts Jaunais Gads!