Dzīve laukos

Annas Zaķes autobiogrāfija (11.turpinājums) 

Kara vasarai ejot uz beigām, paps ar mirušā brāļa sievu izdomāja iet saimniekot uz laukiem, uz māsas mājām, jo viņa bija aizbēgusi, un mājas, lielas kā muiža, bija palikušas bez neviena cilvēka. Paps domāja palīdzēt vākt labību, un es lai pieskatot mazo 10 mēnešu veco puisīti Artūru. Tā mēs visi trīs arī aizbraucām dzīvot uz laukiem. Tas bija pavisam tuvu kaimiņos maniem mazajiem Ērglēniem, kurus es tā mīlēju. Mājas bija lielas, un bija arī milzīgs augļu dārzs. Viss bija nobriedis ēšanai – ārkārtīgi pilns dārzs ar augļiem, kādus vien vēlējies, bet visvairāk, kurus es ēdu un kurus es atceros, ir plūmes- lielas, milzīgas, dzeltenas, pilni koki kā piebērti, un, kad tās krita zemē, tad pārplīsa. Saldas, saldas un mīkstas, mīkstas kā pūpēdīši un ārkārtīgi garšīgas. Zilās plūmes par neko neturējām – neēdām, bet tās papus žāvēja lielajā rijas krāsns augšā. Veseliem maisiem viņš tās sažāvēja un sūtīja mājās. Labības lauki, milzīgi lauki, ko gandrīz acis nevarēja pārskatīt, visi bija nogatavojušies pļaušanai, dzelteni un gatavi. Pļaušana bija grūta – viss ar rokām. Mašīnas visas bija pazudušas. Es arī mēģināju pļaut. Bet, ak vai, tas nav tik vienkārši! Kā man sāpēja mugura, kā sāpēja visi kauli! Tad es domāju, ka vieglāk gan ir adāmo mašīnu vicināt no rītiem un vakariem, nekā šo izkapti. Tas bija vienkārši briesmīgi! Labību dot uz vezuma arī bija ļoti smagi, bet arī to es dabūju darīt. Mācījos slaukt arī govis. Iemācījos. Kaut gan roķeles nepieradušas, bet tas jau ir tuvāk bērna rokām. 

Pārdzīvoju savādas bailes lielajās mājās. Bijām tikai trīs, neieskaitot mazo bērniņu. Un kad man bija jāpaliek vienai ar bērnu mājās, un abi lielie izgāja uz lauka, tad man bija nopietni bail, jo ļoti tuvu visapkārt bija lieli, nepārejami meži, un šie meži bija pilni ar bēgošiem karavīriem un bandītiem. Bieži arī vācieši paši gāja pārskatīt mājas un iemītniekus, vai nav kādi gūstekņi paslēpušies. Reiz tiešām labi, ka papus bija mājās. Redzam, jāj vairāk vācieši no meža uz mūsu māju. Bijām jau dzirdējuši, ka viņi kontrolē māju iedzīvotājus, bet es neesmu pierakstīta. Papus saka: “Anniņ, bēdz!” Kur es lai bēgu?! Laukā vācieši jau priekšā. Papum doma galvā, lai es bēgu pagrabā. Viņš paceļ vāku, es pakāpjos pa trepēm, bet – ak vai, pagrabs pilns ar ūdeni, kas kā melna jūra spīd vien. Bet paps jau aiztaisa durvis augšā ciet, un es palieku tumsā, ūdens malā stāvot, nezinādama, ko darīt. Pēkšņi es dzirdu, ka augšā pa grīdu staigā karavīru soļi, jā, šie soļi tuvojas pagrabam, kur es stāvu. Ko darīt? Vai rādīties vāciešiem? Un tas taču pavisam būs traki, jo nu atklāsies, ka es bēgu. Domas darbojas zibeņātrumā, un es lecu pār melno ūdens stūri uz kaktu, kur gar sienu stāv plaukti, lecu un brīnos pati, kā es neielecu ūdenī, kas ir tik melns un draudošs. Un cik tas dziļš, to arī es nezinu, bet lai nu kā, es tomēr uzlecu uz plauktiem un turos kā kaķis, kad dzirdu – vācietis atver pagraba durvis, skatās, bet paps arī cenšas sacīt, ka “voll mit Vasser”. To redzēdams, vācietis aizmet vāku ciet, jo mani viņš neredz, bet tikai melnu ūdeni. Tā es laimīgi izbēgu no nepatikšanām un varbūt briesmām, jo karalaiks ir un paliek karalaiks. 

Citreiz atkal pārdzīvojām bailes, ka no tā, ko bijām nopļāvuši un mājās pārveduši, gribējām sev ko izkult, lai būtu, ko ēst. Bet pavēle bija, ka visu vajag nodot komandantam. Bet kā var nodot, un ko pats ēdīsi?! Tā mēs pa kluso žāvējām un kūlām labību vecajā rijā. Kad labība bija sausa izkaltēta, tad ar springuļiem sitām labību no kūļiem ārā. Dabūju arī es klapēt šos springuļus un dabūju arī stāvēt uz vakts, vai kāds nenāk. O, tie visi bija uztraukuma mirkļi un smagi darbi! 

Jaukākais bija tā plūmju ēšana tajās mājās un otrs jaukums tikpat skaists bija jāšana. Mums bija divi zirgi. Viens bija apaļš un neliels kā pūpolītis, un ar to es jādelēju. Reiz gadījās, ka vācietis kāds caurjādams atstāja mūsu pagalmā sedlus, gan vecus, bet paps salaboja, un tad man bija, ar ko jāt. Kādreiz gan zirgs apskaitās, ka tāds bērns viņu komandē, un sāka niķoties, gribēja mani nomest zemē, bet es kā ērce ieķēros pavadā un, ja ar to nepietika, tad ieķēros viņam krēpēs, lai tad skrien. O, cik tas bija jauki, to izstāstīts nevar, ka tā var zirga mugurā lēkšot un šūpoties! Briesmīgi un jauki! 

Nāca ziema, un man vajadzēja atkal doties uz mājām, mamma sauca. Viņa nevarēja iztikt bez manis savu daudzo adījumu pēc. Es jau biju, kā viņa teica, viņas labā roka. Atkal ritēja dienas un naktis vienā darba steigā un vienā steigā ar adījumiem un to šūšanu. Pa starpām tikai, lai izklaidētos, gājām uz sarīkojumiem un viesībām, vienkārši uz ballēm. Zēni arī nelika mieru, vajadzēja iet dejot. 

Reiz gan, kad Emma pārbrauca no bēgļu gaitām, viņa sāka man stāstīt par debesu lietām. Dziedāja man dziesmas priekšā un mani biedināja ar Kristus nākšanu un sodībām, kad tas būs. To es neizjutu kā aicinājumu vai kā stāstījumu par debesīm, bet kā “bubuli”, no kura man tikai atlika baidīties. Reiz es nolēmu, ka būs vien jāpaliek par tādu pašu ticīgo kā viņa, lai nebūtu jācieš elles mokas un bailes. Lai no mīlestības to darītu, nē, tik daudz mīlestības man nebija, jo es neko nesapratu. Man Dievs izskatījās vienīgi kā sodības Dievs. Un lai Dievam mani nebūtu jāsoda, tad es sāku domāt, ka būtu jādzīvo “ticīgi”. Bet kā īsti? To tik es sapratu, ka uz ballēm nav jāiet un nav jādejo, tāpēc nodomāju “laboties”. Bet kad par šo lietu es sāku teikt vecākiem, tad papus mani tā nobāra, tā nokaunināja, tā uzbruka manai domai un to apgāza, ka man nebija ar ko aizstāvēties, un es vienkārši “kritu cauri” ar savu apņēmību. Papus noteica, lai tādas lietas metu no galvas ārā un liekos mierā –tas viss! Es, bērns vēl, bez kādiem piedzīvojumiem un bez zināšanām, arī paliku mierā un par to vairs nedomāju. Tikai šad tad, pat dejas zālē, man sirdī runāja balss, ka es tomēr nedarot pareizi. Ka tā nav labi, kā es daru.

(turpinājums sekos)