Vīna dzērājs, grēcinieku draugs

(Pārdomas par filmu „Hārvijs”)

Veseliem ārstu nevajag... (Jēzus) 

„Viņam bija viss — smadzenes, harizma, draugi. Visiem viņš patika. Viņš varēja kļūt par ko vien vēlētos, varēja ieņemt visaugstāko stāvokli sabiedrībā — bet sapinās ar divmetrīgu trusīti,” skumji atzīst tiesnesis Gefnijs.

Varbūt filma par Hārviju man ir tik tuva tieši tāpēc, ka aizskar kādu dziļi personīgu stīgu. Arī par mani ir sacījuši: „Viņš kādreiz bija gudrs un spējīgs jauneklis, varēja kļūt par ārstu un atvērt savu klīniku, bet…” — tā sacīt, sapinās ar divmetrīgu trusīti. Cik dziļi un sāpīgi var ievainot šī pagātnes forma: „bija”, „patika”, „varēja”! Tu tā kā būtu vēl dzīvs, bet par tevi runā pagātnes formā — kā pie zārka. Tomēr Elvudu tā neievaino, jo, ja agrāk viņam bija smadzenes, tad tagad ir Hārvijs, un tas ir daudz vairāk!

Gandrīz 40 gadus pirms „Lietus vīra” (1988) un 45 gadus pirms „Foresta Gampa” (1994) ir tapusi kāda filma, no kuras iesākas šī Holivudas „svētīgo garā nabago” plejāde — fantāzijas komēdija „Hārvijs” (1950, režisors Henrijs Kosters - "Harvey"). Tās pamatā ir Mērijas Čeizas ar Pulicera balvu novērtētā tāda paša nosaukuma luga.

Hārvija draugs

„Glezna attēlo ne tikai realitāti, bet arī sapni aiz tās.”

„Laikam jums medicīnas institūtā nemācīja, kādas trusim ir ausis?”

Dakteris un pacients

„Hārvij?”

„Hārvij!”

„Es esmu, kas es esmu”

Stāsts ir par Elvudu P. Daudu, bezgala patīkamu, džentlmenisku, ar dzīvi apmierinātu cilvēku, kura labākais draugs ir divmetrīgs balts, neredzams trusītis vārdā Hārvijs, ar ko viņš iepazīstina katru, ko satiek. Katra diena Elvudam ir brīnišķīga, un katra jauna satikšanās ir iespēja iegūt jaunu draugu sev un Hārvijam. It īpaši viņiem abiem ar Hārviju patīk pasēdēt pie glāzītes tuvējā bārā kopā ar sabiedrības padibenēm (piemēram, cilvēks, ar kuru Elvuds sarunājas bārā filmas sākumā, kā noprotams, ir tikko atgriezies no apcietinājuma, bet Elvuds viņu jau nākamajā dienā uzaicina pie sevis mājās).

Elvuda daudz cietusī māsa Vīta, kas dzīvo ar viņu zem viena jumta, ir bijusi ļoti pacietīga pret viņu un viņa neparasto draugu, tomēr katrai pacietībai ir mērs, jo īpaši ņemot vērā, ka tēvoča dīvainību dēļ Vītas meitai draud vecmeitas liktenis.

Tad nu Vīta nospriež, ka visiem labāk būs, ja viņa izdarīs to, ko sen jau pienācās izdarīt, — ievietos Elvudu attiecīgā iestādē. Un sāk izšķirīgi rīkoties.

Tomēr viss nenorit gluži kā plānots, un nepaiet ilgs laiks, līdz jūs vairs nesaprotat, kurš te īsti ir trakais. Elvuds? Vai tomēr Vīta, ārsti un visa pārējā pasaule? Ironiski, ka visā filmas garumā tieši „veselie” ir tie, kas krīt histērijā, sabojā attiecības, uzsāk kautiņus un neadekvāti reaģē. Savukārt Elvudam ar savu „garā vājā” svētību nākas visus šos asumus nolīdzināt. Ne vienu reizi vien „normālie” nonāk trako lomā un otrādi. Līdz pat tādam loģiskam absurdam, ka klīnikas galvenais ārsts noguļas uz kušetes, lai pieņemtu psihoanalīzes seansu no Elvuda. Rodas pat jautājums: varbūt kaut kur dziļi, dziļi zemapziņā „veselie” paši nemaz netic savam „veselumam”, ja jau tik izmisīgi cenšas pierādīt, ka viss „dīvainais”, viss, ko viņi neredz un nepazīst, ir bīstams un uzskatāms par slimības pazīmi? Cik ļoti šofera rokā sažņaugtā stellatslēga kontrastē ar Elvuda laipnību!

Vērojot Elvudu, rodas tāda kā labvēlīga skaudība pret viņu. Kāpēc? Vispirms jau tāpēc, ka viņu ne vismazākajā mērā neietekmē citu viedoklis un attieksme pret viņu. Viņš paceļas tam visam pāri, tomēr nenoskatoties ne uz vienu no augšas. Viņš, kuru pastāvīgi pavada šķībi skatieni un aizmuguriska sačukstēšanās, pret katru, ko sastop, izturas ar labvēlību, interesi un cieņu, pat atvainojoties, ja Hārvija pārlieku tiešais skatiens kādu ir samulsinājis ("He stares that way at everybody. It’s his way. But he likes you, I can tell. He likes you very much." — "Viņš vienmēr tā skatās. Tāds paradums. Bet es zinu, jūs viņam patīkat. Jūs viņam ļoti patīkat.").

Tāpat fascinē Elvuda ārkārtīgā smalkjūtība un cieņa pret katru personāžu — redzamo un neredzamo — neatkarīgi no radniecības saitēm, stāvokļa sabiedrībā vai citu cilvēku vērtējuma. Viņš izrāda vienādu cieņu kā pret galveno ārstu, tā pret klīnikas vārtu sargu, kā pret tiesnesi, tā pret zeku, un pat aizstāv sanitāru Vilsonu, kurš viņam uzbrūk. Elvuds sarunā ar dr. Čamliju atzīst, ka Hārvijs spēj pārvarēt telpu un laiku un varētu viņu pārcelt jebkur, kur vien viņš vēlētos, bet problēma ir tā, ka viņš pats īsti nezina, ko vēlas, jo kopā ar Hārviju viņam ir labi visur — pat tur, kur viņu apsmej, nerespektē, nesaprot, izmanto. Un arī psihiatra kabinetā.

Pasaulē, kur visi cenšas cits cita priekšā paspīdēt un viens otru pārspēt, Elvuds saka: "Years ago my mother used to say to me, 'In this world, Elwood, you must be oh so smart or oh so pleasant.' Well, for years I was smart. I recommend pleasant." ("Senāk māte man mēdza sacīt: „Šai pasaulē, Elvud, tev jābūt vai nu ļoti gudram, vai arī ļoti laipnam.” Gadiem ilgi centos būt gudrs. Bet labāk iesaku laipnību.") Vai šis nav tas pats vecais Bībeles padoms: „Centieties cits citu pārspēt savstarpējā cieņā!”? Elvuda neiztrūkstošais pieklājības žests, ieejot pa durvīm, — „Tikai aiz jums!” — nav tukša formalitāte; tas izsaka viņa būtību.

Elvuds ir attēlots kā alkoholiķis, bet interesanti, ka jūs nevienā ainā neredzat viņu dzeram. Jā, viņš bārā pasūta martini sev un Hārvijam, viņš slēpj viskija pudeli grāmatplauktā, bet visi šie trauki paliek neaizskarti. Turklāt viņš nekad neizskatās ne piedzēries, ne vispār dzēris — pretēji dr. Čamlijam, kas pēc 3 stundu pasēdēšanas ar Hārviju pie glāzītes nudien atstāj alkohola delīrija pārņemta cilvēka iespaidu.

(Maza atkāpe: interesanti, vai Jēzum, kad Viņš sēdēja pie viena galda ar grēciniekiem, bija glāzīte priekšā? Es pat nejautāju, vai Viņš dzēra, vienkārši — vai Viņam bija glāzīte priekšā? Vai Viņš tomēr uzsvērti noraidīja visus mēģinājumus Viņam ieliet vai ar Viņu saskandināt?)

No katras filmas vai grāmatas ir parasts sagaidīt, lai galvenais varonis mainītos, un, vēlams, uz labu. Lai notiktu rakstura attīstība. „Hārvijs” šai ziņā ir izņēmums: Elvuds no sākuma līdz beigām paliek tas pats. Tomēr viņa neatkārtojamās laipnības iespaidā mainās cilvēki ap viņu — un visi uz labu. Veids, kā viņš skatās uz pasauli, iedvesmo citus, un, lai gan visi viņu atzīst par jukušu, filmas noslēgumā katrs tomēr no viņa kaut ko ir mācījies, dažs mazāk, bet dažs arī vairāk. Elvuds ar savu klātbūtni vien panāk dziedinājumu citu cilvēku savstarpējās attiecībās (piemēram, apburošā veidā izlīdzina starp dr. Sandersonu un māsu Kelliju pastāvošos „asumus”).

Vērojot Vītas un viņas meitas Mērtlas Mejas drudžainos centienus noslēpt (vai izstumt) Elvudu no sabiedrības un pastāvīgo satraukumu par to, kur viņš ies un ko viņš sastaps, rodas jautājums: vai šī (augstākā?) sabiedrība, pēc kuras viņas tā tiecas, vispār ir vērta, lai pēc tās tiektos? Vai, uzskatot Elvudu par nožēlojamu, viņas pašas nekļūst nožēlojamas?

Turpretim Elvuds Hārvija dēļ ne brīdi nejūtas neērti un pilnīgi noteikti negaida, lai kāds viņu žēlotu. No vienas puses, Elvuds ir tik ļoti neaizsargāts, tik ļoti pakļauts citu cilvēku manipulācijām. Par viņa likteni lemj citi. Viņam nav pat paraksta tiesību. Daudzi ļaunprātīgi izmanto viņa devību. Elvudā ir kaut kas no jēra, ko ved uz kaušanu. Viņš neiebilstot padodas visam, ko ar viņu dara. (Ir tikai viena reize, kad viņš iebilst, un arī tad piekāpjas Vītas asaru priekšā.) Tomēr līdz ar šo padevību viņam piemīt kaut kāda neizskaidrojama vara pār cilvēkiem un notikumiem, kaut kāda neatkārtojama pievilcība. Pareizāk, ne viņam pašam, bet Hārvijam. Elvuds to paskaidro sarunā ar dr. Sandersonu: „Es viņus [cilvēkus] iepazīstinu ar Hārviju, un Hārvijs ir daudz lielāks, pārāks par visu, ko viņi atnes sev līdzi.” Hārvija augums saskaņā ar scenāriju ir 6 pēdas un trīsarpus collas (193 cm), bet Džeimss Stjuarts, kas filmā tēlo Elvudu, pats būdams tikai par 2 centimetriem īsāks, izlēma, ka Hārvijam jābūt 6 pēdas un 8 collas (203 cm) garam, lai varētu viņā lūkoties uz augšu. (1) 

Katram, kas šo filmu skatās, neizbēgami rodas jautājums: vai Hārvijs ir reāls? Kas īsti viņš ir? Iedomu tēls vai pārdabiska būtne? Slimu smadzeņu murgi vai Dievs ar mums? Filma nedod noteiktu atbildi. Šķiet, ar nolūku — liekot noprast, ka šāds jautājums varbūt nemaz nav tik svarīgs. Svarīgāks ir kas cits: Elvuds ir reāls, un tieši viņa ticība, ka Hārvijs ir reāls, dod viņam to neatvairāmo, atbruņojošo laipnību, kas viņu atšķir no „normāliem” cilvēkiem un ļauj viņam ieraudzīt labo citos. Hārvijs ir Elvuda uzvara pār realitāti (par ko viņš, saskaņā ar paša vārdiem, ir cīnījies 35 gadus), viņa noliegums pret šīs pasaules nežēlīgo materiālismu. Tomēr vai tikai tas? Ir vairākas epizodes, no kurām noprotams, ka Hārvijs pastāv ne tikai Elvuda iedomās un reāli ietekmē notikumu gaitu. (Vai varbūt Elvuda iespaids tik dziļi skar apkārtējos, ka arī viņu uztverē realitāte sāk transformēties?) Beigu titros ir norāde „Harvey as Himself” („Hārvija lomā — viņš pats”), kas šķietami atbild un reizē neatbild uz jautājumu, kas viņš ir, jo vārdu spēles veidā liek noprast, ka „viņš ir, kas viņš ir”, raisot asociācijas ar „es esmu, kas es esmu”. Šķiet, Hārvijs pats izvairās no mūsu mēģinājumiem viņu definēt. Arī abiem psihiatriem sarunās ar Elvudu neizdodas atšķetināt, kur viņš ir „rāvis” Hārviju.

Džeimss Stjuarts stāsta, ka pēc filmas iznākšanas uz ekrāniem viņu nereti uz ielas apturējuši garāmgājēji un vaicājuši, kur ir Hārvijs. Viņš sākumā to uztvēris kā joku, bet ievērojis, ka interese ir patiesa, un tad sācis teikt, ka Hārvijs saaukstējies un palicis mājās vai ko tamlīdzīgu, un pat pieņēmis sveicienus Hārvijam.

Džeimsa Stjuarta sirsnīgo stāstu par to, kā Hārvijs viņam pašam kļuva par ļoti tuvu draugu, varat noklausīties šeit: youtu.be/OxmxONpREE0 (tas ir ierakstīts kā pielikums „Hārvija” VHS izdevumam 1990. gadā, kad pašam Stjuartam bija jau 82 gadi). Tur viņš atzīst, ka Elvuds P. Dauds ir viena no viņa mīļākajām lomām. Interesanti, jo šī loma Stjuartu, kura tēlu diapazons un emocionālais spektrs ir visai plašs (2), savā ziņā sasien, ierobežo (kā jau rakstīju, Elvudam pietrūkst rakstura dinamikas). Tomēr tas, ka viņš, kurš ASV Kinoinstitūta 20. gadsimta ekrāna leģendu sarakstā ieņem 3. vietu, starp visām savām izcilajām lomām izceļ tieši Hārvija draugu Elvudu, par Elvudu un arī par pašu Stjuartu liecina kaut ko īpašu. Viņš, kura dzīve bija ne mazāk cienījama par Džordža Beilija vai Džefersona Smita (3) dzīvi, jūsmo par Elvudu P. Daudu, sapņainu krogusbrāli, kurš draudzējas ar baltu, divmetrīgu trusīti! Katrā ziņā tas nav gluži tas, ko varētu sagaidīt no Gaisa spēku pulkveža un bumbvedēja pilota, kurš 2. pasaules kara laikā veica uzlidojumus Vācijai.

Stjuartam gan šķita, ka viņa Elvuds ir sanācis pārāk sapņains, īpaši pretstatā Frenkam Fejam, Brodvejas pirmajam Elvudam, kurš, pats būdams tuvās attiecībās ar alkoholu, arī Elvuda tēlu bija padarījis „kreisāku” (par to gan mūsdienās var spriest tikai no nedaudzām saglabātajām fotogrāfijām). Tomēr vismaz man šķiet, ka tieši sapņainums Elvudam piešķir īpašu šarmu.

Par filmas apburošo labestību noteikti jāpateicas Džeimsam Stjuartam, bet par tās dzirkstošo spožumu — Džozefīnei Hallai. Viņa ir vienkārši neatkārtojama — kaut vai žestā, ar kādu pirms telefona sarunas sakārto apakšveļu.

Džozefīne Halla par Vītas lomu „Hārvijā” saņēma „Oskara” balvu. Vītas tēls ir ļoti sarežģīts: no vienas puses, viņa Elvuda neredzamo draugu nevar pieņemt bez iebildumiem, jo tas taču nav normāli — sarunāties ar divmetrīgu trusīti-, un vispār, ko citi padomās; bet, no otras puses, viņa Hārviju nevar arī pilnīgi noliegt, jo noliegt to nozīmētu noliegt savu mīlestību pret jaunāko brālīti, kam mainījusi autiņus. Rezultātā viņa tiktāl sapinas savās domās, vārdos un emocijās, ka ārsts sāk nopietni šaubīties, vai viņa pati ir pie pilna prāta. Visa Vītas histēriskā uzvedība izriet no šī iekšējā konflikta: viņa reizē netic un tic, reizē noliedz, ka Hārvijs ir reāls, un izturas tā, it kā būtu (ko vērta ir kaut vai tikai epizode ar „nepiederošo personu” vannasistabā!), reizē mīl Elvudu un nežēlīgi manipulē ar viņu, līdz pati nonāk emocionālā sabrukumā. (Bet tā jau notiek ne tikai uz ekrāna: cik bieži cilvēki, gribēdami savam tuvākajam tikai labu, ir gatavi viņu iznīcināt, bet, kad tas ir izdevies, izmisumā raud!) Ir ārkārtīgi grūti šo pretrunu kamolu pārliecinoši parādīt skatītājam, bet Džozefīnei Hallai tas izdodas lieliski, izraisot smieklus caur asarām un asaras caur smiekliem. Aiz tā stāv ilgāka pieredze: gan Džozefīne Halla, gan Džeimss Stjuarts šīs lomas pirms filmēšanās ir „atstrādājuši” dzīvas auditorijas priekšā Brodvejas iestudējumā — viņš sešus mēnešus, viņa jau kopš pirmizrādes, tātad piecus gadus.

Filma ir gaiša, viegla, ar izcilu aktierspēli, ar izcili komiskiem pārpratumu dialogiem. Citējot Vītu, tā ir „glezna, kas parāda sapni aiz realitātes — sapni, bez kura mēs līdzinātos lopiem” (lai gan ne jau tā viņa to bija domājusi, taču pārpratums sanāk ne vien izcili komisks, bet arī visai dziļdomīgs). Tā vien šķiet, ka tas ir Hārvijs pats — lai kas viņš arī būtu —, kurš ar platu smaidu no vienas auss līdz otrai inscenē visus šos komiskos pārpratumus, lai atrisinātu visas šķietami neatrisināmās problēmas, konfliktus un samezglojumus.

Filma ir lieliska, tikai, kā norāda kāds anonīms skatītājs interneta komentāros, pēc tās noskatīšanās jāpiesargās, ka paši nesākam redzēt trusīšus.

Jāpiesargās? Bet vai tas ir ļaunākais, kas ar cilvēku var notikt?

Aiz komēdijas par labdabīgu alkoholiķi un viņa neredzamo draugu stāv dziļš, pat baigs zemteksts par to, ko sabiedrība no cilvēka sagaida un pieprasa, par rāmjiem, kādus uzliek, un vai jums, ja jūs nespējat tajos iekļauties! Par sabiedrības neremdināmo tieksmi sociāli koriģēt (patiesībā iznīcināt, salauzt, sakropļot) vai vismaz izolēt tos, kas nepakļaujas vispārpieņemtajiem standartiem. Par to, ka sabiedrības labuma vārdā un paša cilvēka interesēs pienākas viņu „ārstēt”, ja viņš neiekļaujas sistēmā. Idejiski tā nemaz nav tālu no Miloša Formana „Dzeguzes ligzdas”, lai gan tapusi citā laikā, izpaužas citā žanrā un galu galā beidzas citādi. Jo „sausais atlikums” no „Hārvija” ir tieši šis: vai „normālo” grupai, kuri cilvēkmīlestībā ne tuvu nelīdzinās Elvudam, izdosies panākt, lai viņš pieņem injekciju, kas viņu uz visiem laikiem atbrīvos no apkārtējiem neērtās un mulsinošās „savādības” un darīs „sociāli atbildīgu”, ļaus ieraudzīt savu pienākumu pret sabiedrību?

Tikai — kāds īsti ir cilvēka pienākums pret citiem, pret sabiedrību? Realizējot savus talantus, uzkāpt pa karjeras kāpnēm, iegūt "Western Slope Water Board" valdes locekļa vietu un kļūt visu cienītam? Panākt, lai šķībos aizmuguriskos skatienus nomaina sejā izteikti glaimi? Vai tomēr pasēdēt pie glāzītes ar dzīves pabērniem un parādīt viņiem Hārviju?

Varbūt tikai retais (un parasti no vienkāršiem, nemācītiem ļaudīm, tādiem kā taksometra šoferis „Hārvijā”) aizdomājas, vai pati sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, ar visu tās neapvaldāmo dzīšanos pēc sasniegumiem, peļņas un atzinības nav slima? Varbūt veseli ir tie, kas ceļā apstājas, lai pavērotu saulrietu — pat ja līst — un putnus — pat ja putnu nav —, nevis tie, kas, kā apmāti kaut kur dzenoties, nepamana ne saulrietu, ne putnus, ne cilvēku sev līdzās. Varbūt tā saucamie veselie ir lielāks drauds sabiedrībai nekā slimie?

„Ārstēšana”, kāda Elvudam tiek piedāvāta, patiesībā nozīmē atņemt neatņemamu viņa būtības daļu, izgriezt dzīvam cilvēkam daļu no sirds un gaidīt, ka viņš pēc tam nebūs mironis. Interesanti, ka mūsdienās, vērtējot „Hārviju” ar 70 gadu laika nobīdi, daži šeit saskata paralēles ar konversijas terapiju (termins, ar kuru parasti apzīmē homoseksuālisma „ārstēšanu”). Paralēles ir acīmredzamas: nevienam nav iebildumu pret Elvuda rakstura īpašībām, pat pret dzeršanu ne visai, tikai pret šo vienu lietu — pret Hārviju. Un pret "people you never heard of" („neiedomājamiem ļaudīm” — citāts no Vītas), ar kādiem viņš saietas bārā un kādus ved pie sevis mājās. Tāpat tiesnesis Gefnijs norāda, ka tikai šī viena dīvainība traucē Elvudam ieņemt pienācīgu vietu sabiedrībā. Interesanta ir arī Vītas frāze, ko viņa izsaka meitai filmas sākumā: Elvuds pats nav vainīgs, ka viņš ir tāds. Un, jautāta, kurš tad ir vainīgs, viņa atsakās vainīgo nosaukt. Turklāt viņa pat aizliedz meitai ņemt mutē Hārvija vārdu (jo šķiet, ka šis vārds, pat tikai izteikts, jau aptraipa runātāju; vienīgie, kam viņa ļauj to izrunāt, ir ārsti un Elvuds pats; pārējiem Elvuda draugs ir vienkārši "the rabbit" („tas trusis”)). Galu galā, Elvuds 42 gadu vecumā joprojām ir vecpuisis un nekad nav meklējis attiecības ar sievietēm! Arī visus komplimentus mis Kellijai viņš izsaka, nepretendējot ne uz ko, tikai tālab, lai celtu viņas vērtību cita vīrieša dr. Sandersona acīs.

Tomēr ir ļoti daudz aspektu, ko šāda versija nespēj izskaidrot. Tā nespēj aptvert visu, ko autori ielikuši Elvuda tēlā. Elvuds var būt gejs, bet var būt arī kristietis, kas, kristietību saprazdams pārāk praktiski un pārāk burtiski, pārāk daudz laika pavada ar Kristu un sabiedrības padibenēm. Galu galā, nav arī izslēgts, ka viņš ir vienkārši līdz baltam trusītim nožūpojies sapņotājs, kuram alkohols provocē kādu latentu psihisku saslimšanu. Hārviju nevar iesprostot tikai vienā šaurā jomā, tāpat kā Elvudu nevar ielikt aiz restēm. Hārvijs paliek netverams un nenotverams. Arī filma pati ne visai padodas analīzei, lai gan es te mēģinu to darīt. Pārlieku detalizēti mēģinājumi visu saprast un izskaidrot pat traucē uztvert tās burvību, novirza uzmanību no galvenā. Vai labāk nav vienkārši to baudīt, ļauties tās humoram un labestībai?

„Novirza uzmanību no galvenā”? Bet kas tad ir galvenais?

Pēc „Hārvija” noskatīšanās mani neatstāj Elvuda sejas izteiksme divās ainās. Vispirms tas skumju plīvurs, kas nolaižas pār viņu, kad Hārvijs izvēlas aiziet, un tad tas gaišums, kad, Hārvijam atgriežoties, viņš saka: "Well, thank you, Harvey. I prefer you, too." („Nu, paldies, Hārvij! Es arī izvēlos tevi.”) Nav daudz cilvēku, kas izvēlas Hārviju. Nav daudz cilvēku, kurus izvēlas Hārvijs.

Šķiet, pasaule iet bojā tieši tāpēc, ka vairums cilvēku savai dzīvei izvēlas drošu, racionālu pamatu, visu to, ko Elvuds varēja sasniegt, bet, kā ar nožēlu atzīst tiesnesis Gefnijs, nesasniedza. Pārāk maz ir to, kas izvēlas Hārviju — jo Hārvijs ir pārāk netverams, pārāk neprognozējams un galu galā pataisa tevi par muļķi citu acīs. Tomēr katrs kādā tumšākā dzīves brīdī apzinās sevi par grēcinieku un meklē sarunu ar grēcinieku draugu. Elvuds to apraksta šādi: „Mēs ar Hārviju sēžam bārā un iedzeram pa glāzītei vai divām, uzspēlējam mūzikas automātu. Un drīz vien visas sejas pievēršas man un sāk smaidīt. Un viņi saka: „Mister, mēs nezinām, kā jūs sauc, bet jūs esat jauks puisis.” Mēs abi ar Hārviju sildāmies šajos sirsnības mirkļos. Mēs ienācām kā svešinieki un, lūk, esam ieguvuši draugus. Un viņi nāk un apsēžas pie mums, un iedzer ar mums, un aprunājas ar mums. Viņi stāsta par visām lielajām un briesmīgajām lietām, ko ir darījuši, un par visām lielajām un brīnišķīgajām lietām, ko vēl darīs. Par savām cerībām un vilšanos, par savu mīlestību un naidu, par visu, visu lielo, jo neko mazu jau cilvēks uz bāru nenes. Un tad es iepazīstinu viņus ar Hārviju. Un Hārvijs ir lielāks par visu to lielo, ko viņi ir atnesuši sev līdzi. Tad… tad viņi aiziet ar jauniem iespaidiem. Bet parasti otrreiz vairs neatnāk… Tā ir skaudība, mīļie! Pat labākie starp mums nav pasargāti no skaudības. Žēl, vai ne?”

Jā, vai tā nebija skaudība, kuras dēļ Jēzu piesita krustā?

Filma par maksu ir skatāma šeit: youtu.be/Tqnj_D0vAc0

Niklāvs Adats (Valmieras draudze)

_______

(1) Filmas varoņi savstarpējās sarunās gan pieturas pie scenārijā ierakstītā skaitļa (pieņemot, ka Stjuarts ir īsāks, ko skatītāji nevar precīzi novērtēt).

(2) Lai novērtētu Stjuarta spēju iejusties dažādos tēlos, ir interesanti paralēli „Hārvijam” noskatīties citu tai pašā 1950. gadā uzņemtu filmu ar viņu galvenajā lomā — vesternu „Winchester’73”.

(3) Varoņi Frenka Kapras filmās „It’s a Wonderful Life” un „Mr. Smith Goes to Washington”.