Valda Reķe, 2022.
Pirmā piezīme: CETURTDIENA
Astoņpadsmit cilvēku, vairāk vīriešu, dažas sievietes, latvieši, baltkrievi, ukraiņi un krievi, pārsvarā vidēja vecuma ļaudis, guļam vienā rindā, jau no ļoti agras rīta stundas pacietīgi gaidām uz vienu un to pašu manipulāciju, jo visiem ir sirds problēmas - gan iedzimtas, gan stresa iegūtas, gan kā sekas pēc kovida infekcijas pārslimošanas. Tikai aizkaru sienas mūs šķir vienu no otra, bet, tā kā šī ir atvērta tipa telpa, tad mediķu darbu vērojam kā uz delnas - visi kopīgi.
Izrādās, ka kāds te jau ir otro reizi. Dzirdu, kā man aiz aizkara blakus gulošā sieviete ārstam stāsta, ka ir te jau trešo reizi. Šīs dzirdētās sarunas mani mazliet nomierina, jo jau kopš iepriekšējā vakara esmu manāmi satraukta, esmu pirmo reizi šādā situācijā, un, ja visa diena te jāpavada, tad tas ir nopietni. Jo visas sirdslietas jau tā ir gana nopietnas – to nu gan zinu no savas un citu pieredzes.
Līdz manai gaidošajai ausij atlido arī saruna, ka viens starp astoņpadsmit pacientiem ir nevakcinējies, bet atbraucis ar negatīvu “svaigu” testu. Testēties vajadzēja mums visiem, tas bija viens no daudzajiem noteikumiem. Lai gan neviens viņam neko nepārmet, vecais vīrs no Jēkabpils stāsta, kāpēc izvēlējies nevakcinēties, bet tagad gan to darīšot, jo ar sirdi viņš nejokošot un vairs nekādās atrunās neklausīšoties. Redzu, ka daži, garām ejot, arī es distancēti piestāj, uzsmaida viņam, mazliet aprunājas. Iekšēji pasmaidu – re, nevakcinētais mūs visus jau no paša sākuma apvienojis.
Es kā izbijusi mediķe vēroju ārstu, medmāsu, māsu palīgu, slavenu profesoru- kardiologu darbu. Atklāti un godīgi, kaut ko tik saskaņotu, labi organizētu, cieņpilnu, atsaucīgu un iejūtīgu nebiju pat iedomājusies. Tāds serviss, profesionalitāte, pat humora un uzmundrinājuma dzirkstis – liekas, it kā tā būtu vienīgā diena nedēļā, kad visa komanda te darbojas. Saskaitu: apmēram reizes šespadsmit tieku izmeklēta, viss tiek skaidrots, izrunāts, paskaidrots par tālāko, neskaitāmas reizes katram pajautāts, kā jūtamies pēc manipulācijas, kas ir un kas nav jādara. Nelielajā pārtraukumā dzirdu, ka visi darbinieki tiek aicināti uz telpu, uz mirkli piestāt, jo vienam no galvenajiem vadošajiem ārstiem ir apaļa jubileja (to vēlāk uzzināju no medijiem, jo par viņu bieži raksta un runā). Droši vien, ka šādi mazi atelpas brīži ir svaiga gaisa malks tik atbildīgā un saspringtā ikdienas darbā.
Izrādās, ka kāds te jau ir otro reizi. Dzirdu, kā man aiz aizkara blakus gulošā sieviete ārstam stāsta, ka ir te jau trešo reizi. Šīs dzirdētās sarunas mani mazliet nomierina, jo jau kopš iepriekšējā vakara esmu manāmi satraukta, esmu pirmo reizi šādā situācijā, un, ja visa diena te jāpavada, tad tas ir nopietni. Jo visas sirdslietas jau tā ir gana nopietnas – to nu gan zinu no savas un citu pieredzes.
Līdz manai gaidošajai ausij atlido arī saruna, ka viens starp astoņpadsmit pacientiem ir nevakcinējies, bet atbraucis ar negatīvu “svaigu” testu. Testēties vajadzēja mums visiem, tas bija viens no daudzajiem noteikumiem. Lai gan neviens viņam neko nepārmet, vecais vīrs no Jēkabpils stāsta, kāpēc izvēlējies nevakcinēties, bet tagad gan to darīšot, jo ar sirdi viņš nejokošot un vairs nekādās atrunās neklausīšoties. Redzu, ka daži, garām ejot, arī es distancēti piestāj, uzsmaida viņam, mazliet aprunājas. Iekšēji pasmaidu – re, nevakcinētais mūs visus jau no paša sākuma apvienojis.
Es kā izbijusi mediķe vēroju ārstu, medmāsu, māsu palīgu, slavenu profesoru- kardiologu darbu. Atklāti un godīgi, kaut ko tik saskaņotu, labi organizētu, cieņpilnu, atsaucīgu un iejūtīgu nebiju pat iedomājusies. Tāds serviss, profesionalitāte, pat humora un uzmundrinājuma dzirkstis – liekas, it kā tā būtu vienīgā diena nedēļā, kad visa komanda te darbojas. Saskaitu: apmēram reizes šespadsmit tieku izmeklēta, viss tiek skaidrots, izrunāts, paskaidrots par tālāko, neskaitāmas reizes katram pajautāts, kā jūtamies pēc manipulācijas, kas ir un kas nav jādara. Nelielajā pārtraukumā dzirdu, ka visi darbinieki tiek aicināti uz telpu, uz mirkli piestāt, jo vienam no galvenajiem vadošajiem ārstiem ir apaļa jubileja (to vēlāk uzzināju no medijiem, jo par viņu bieži raksta un runā). Droši vien, ka šādi mazi atelpas brīži ir svaiga gaisa malks tik atbildīgā un saspringtā ikdienas darbā.
Kamēr bezdarbīgi gulēju un gaidīju, kad noņems visus apsējus un notiks saruna ar ārstu pirms došanās projām, bija daudz laika pārdomām. Mana gulta bija pie loga, un varēju vērot, ka ārā lēni sniga, pa brīžam iespīdēja kāds saules stars, uz palodzes joprojām bija iededzināta Ziemassvētku piramīda. Atcerējos, ka ir kristieši, kas šodien svin Zvaigznes dienu, ka ir citi, kam šovakar jādodas uz baznīcu, jo viņiem tikai šovakar ir Ziemassvētku vakars. Visi esam tik dažādi, bet šodien mūs bija savedusi kopā viena problēma.
Pēc šī nosacītā pārdomu miera sākās gatavošanās mājupceļam. Daudz sirsnīgu paldies tika teikts mediķiem, un bija par ko, bet no viņu puses visus pavadīja labas veselības vēlējumi. Kāda laba saskaņa starp pilnīgi svešiem cilvēkiem! Vai tas ir pandēmijas laika “kvalitatīvais atlikums”, vai esam visi apjautuši dzīvības trauslumu, īpaši atkal lasot ziņas par gandrīz 2000 kovid pozitīvajiem, smagā stāvoklī esošiem, mirušajiem? Iespējams. Pandēmijas laiks kaut ko māca.
Visi zvanīja saviem tuviniekiem, draugiem, ka var braukt pakaļ, ka paliks Rīgā pa nakti, jo arī tāds bija ieteikums. Izdzirdēju, ka kāds vīrietis no Bauskas puses prasīja, vai nevar palikt slimnīcā, jo viņam nav neviena, pie kā palikt, droši vien negribējās tērēties viesnīcai. Nē, slimnīca pārpildīta, nevar. Nezinu, kā notikumi norisinājās tālāk, bet, tad, kad braucu ārā pa slimnīcas vārtiem, redzēju, kā viņš ar savu somiņu rokā lēni tipināja uz autobusu pieturas pusi. Mazliet sajutos kā Buņģis un Cibiņš Poruka “Kaujā pie Knipskas”. Mierināju sevi – vēl nav vēls vakars, un mēs visi jau krietni iepriekš bijām brīdināti, ka jāpaliek Rīgā. Vienalga – visai veiksmīgajai dienai tāds rūgtumiņš palika.
Pēc šī nosacītā pārdomu miera sākās gatavošanās mājupceļam. Daudz sirsnīgu paldies tika teikts mediķiem, un bija par ko, bet no viņu puses visus pavadīja labas veselības vēlējumi. Kāda laba saskaņa starp pilnīgi svešiem cilvēkiem! Vai tas ir pandēmijas laika “kvalitatīvais atlikums”, vai esam visi apjautuši dzīvības trauslumu, īpaši atkal lasot ziņas par gandrīz 2000 kovid pozitīvajiem, smagā stāvoklī esošiem, mirušajiem? Iespējams. Pandēmijas laiks kaut ko māca.
Visi zvanīja saviem tuviniekiem, draugiem, ka var braukt pakaļ, ka paliks Rīgā pa nakti, jo arī tāds bija ieteikums. Izdzirdēju, ka kāds vīrietis no Bauskas puses prasīja, vai nevar palikt slimnīcā, jo viņam nav neviena, pie kā palikt, droši vien negribējās tērēties viesnīcai. Nē, slimnīca pārpildīta, nevar. Nezinu, kā notikumi norisinājās tālāk, bet, tad, kad braucu ārā pa slimnīcas vārtiem, redzēju, kā viņš ar savu somiņu rokā lēni tipināja uz autobusu pieturas pusi. Mazliet sajutos kā Buņģis un Cibiņš Poruka “Kaujā pie Knipskas”. Mierināju sevi – vēl nav vēls vakars, un mēs visi jau krietni iepriekš bijām brīdināti, ka jāpaliek Rīgā. Vienalga – visai veiksmīgajai dienai tāds rūgtumiņš palika.
Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (1)
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, janvāris 08, 2022
Rating:
Nav komentāru: