Ziemassvētku siltums (2.daļa – Ko redzam mēs?)

Par brīnišķīgo un skaisto notikumā, kurš saviļno cilvēka dvēseli Ziemassvētkos...

Uz pagātnes notikumiem ir atskatīties vieglāk nekā analizēt tagadnes notikumus. Jo pagātne jau ir izvērtēta no vairākiem skatu punktiem daudzas reizes. Tagadnē vēl visi lietas apstākļi nav redzami un saprotami. Mēs arī atskatīsimies pagātnē ar gudrības acīm, pārdomāsim un mēģināsim argumentēt savu redzējumu par svētību visiem, kuri mācās, domā, tic, rīkojas.
Ko redzam mēs, kuri esam jau pāri laikiem bijušajiem?

Lūka, veidojot aprakstu par savu redzējumu uz citādāko cilvēku, iesāk rakstīt vēstījumu hellēniskā grieķu valodā. Un kad uzruna un argumenti ir izteikti, tad pāriet uz Septuagintas grieķu valodu. Līdz ar to lasītājam paziņojot, ka apraksts nav jauno laiku  jauns sacerējums, bet stāsts ir turpinājums kādam jau senatnē stāstītam stāstam. Lūka cenšas mācekļiem pateikt, ka stāsts par Jēzu ir Vecās derības turpinājums un piepildījums. Lūka atšķirībā no Mateja neuzskaita visus ciltskoka cilvēkus, tā vietā viņš apraksta vienkāršu Jāzepa un Marijas ceļojumu saistībā ar izdoto likumu par cilvēku uzskaiti impērijā. Un māceklis lasot spēj saprast, ka nesen dzimušais puisēns ir ar senu ciltskoku. Tik senu, ka arī pirmais cilvēks Ādams ir šajā ciltskokā.
Baznīca, reliģija, ticība, cerība, mīlestība ir no pirmsākumiem, no nosirmojušās senatnes.

Lasot Lūkas Jēzus piedzimšanas apstākļu pierakstus, mūs ļoti spēcīgi uzrunā arī Lūkas uzrakstītais divu jaunpiedzimušo cilvēkbērnu salīdzinājums. Tas, kas pārsteidz jebkuru lasītāju un mācekli, ir tas, ka abas nozīmīgās personas tiek aprakstītas no vienkārša, ģimeniska sadzīves skatu punkta. Gan Jāņa vecākiem, gan Jēzus vecākiem nebija bērnu. Pie Caharijas un Marijas atnāk pārmaiņas dzīvē - eņģelis. Abi nobīstas no ciemiņa. Abi saņem mierinājumu, abiem tiek pasludināta bērna piedzimšana, nozīmēts jaunpiedzimušā vārds. Un abi atbild eņģelim - viens neticībā un šaubās, otrs ticībā un paļāvībā. Un beigās abu bērnu vecāki dzied visbrīnišķīgākās slavas  un pateicības dziesmas Dievam. Dziesmas, kuras iedvesmo ticīgos vēl šodien! Vai klausoties šo uzskaitījumu, domās nepievienojām kādu senlaiku ģimeni? Ābrahāma un Sāras dzīves stāsts vijas līdzīgos līkločos. Arī viņi piedzīvoja sludināšanu, ticību, neticību, cerības, mīlestību, bērna piedzimšanu un pateicību. Arī Ābrahāma ģimenes gājums un piedzīvojumi atgādina māceklim, ka Dievs sekojis cilvēka gaitām jau no sendienām.

Neskatoties uz vienkāršo skatupunktu, mēs, nākošie mācekļi, saprotam, ka Jānis un Jēzus tiek aprakstīti kā ļoti specifiskas, spēcīgas personības. Evaņģēlists ar šo ģimeņu salīdzinājumu aprakstu izveido precīzu formulējumu par vecās un jaunās derības attiecībām. Jēzus un Jāņa attiecību kopums parāda, kā vecā derība aiziet un kā jaunā derība turpina vecās derības aprakstītos apsolījumus. Mācekļi, turpinot lasīt labo vēsti un pārdomājot šo divu vīru attiecības, pamazām sāka izprast arī, kādas ir vecās un jaunās derības sakarības.

Un pats svarīgākais Lūkas pieminētajā ģimeņu aprakstā. Vienmēr, visos laikos ir ticis uzdots jautājums: kas ir Jēzus? Lūka savā stāstījumā gan netiešā veidā, gan tieši kādam personāžam pasakot, skaidri saka - Jēzus ir šīs pasaules Pestītājs!

Trīs rakstu vietas:

Lūkas evanģēlijs 1. nodaļa – 32,33: Tas būs liels, un Viņu sauks par Visuaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida troni, un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala.

Lūkas evanģēlijs 1. nodaļa – 67-69: Un viņa tēvs Caharija tapa Svētā Gara pilns, pravietoja un sacīja: "Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Tas piemeklējis Savus ļaudis un tiem gādājis pestīšanu un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā..."

Lūkas evanģēlijs 2. nodaļa -10,11: Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs."

Kā lai mēs visu to saprotam? Ko lai mēs par to visu domājam? Atbilde būs katram sava, bet Kristus  māceklis sapratīs, ka Jēzus, uz kura nopelniem viņš balstās, ir patiesas mīlestības pilns Dievs. Dievs, kurš neprasa sev upuri, bet pats upurējas cilvēka labā. Mīlestības dēļ!

(Nobeigums sekos)