Ar Šopēna smalkumu

Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,

kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Ir kaut kas, ko nepieminējis justos slikti. Pēdējā laikā vairāk spēlēju Šopēna klavierdarbus, kuros ir ritma apvienojums ar īpašu smalkumu, izjūtu, dvēseles tīrību. Agrīnajos gados tas mani tā neuzrunāja. Varbūt biju tam visam par zaļu, kaut ar viņa un citu klasiķu darbiem biju pazīstams kopš jaunības.

Gribot negribot man šopēnisms ir pārnesies uz cilvēku savstarpējām attiecībām, kur, ja viss ir pareizi, arī nav vietas robustumam, nevērībai, savas domas otram uzspiešanai ar spēku. Otras personības bagātināšana ar savējo ir smalks, bet dabisks process. Sv.Rakstos pieminētās – ticība, cerība, mīlestība - mums var likties daudz dzirdētas un pat zināmu pliekanību ieguvušas sabiedriskās informācijas telpā, tomēr īstenībā, vērīgāk paanalizējot, tas tā nav.

Bija reiz iespēja redzēt TV Mezzo kanālā kādu ainu, kur vijoļspēles profesors, noklausījies savu starptautisko atzinību jau guvušo audzēkni P.Čaikovska vijoļkoncerta izpildījumā, vērsās pie viņa un klusinātā balsī sacīja: "Tu tagad esi plaši pazīstams vijolnieks. Ko tu domā par sevi? Vai, sākot pirmo frāzi, domā - lai nu mana tēma skan īpaši labi?” Kas tu esi? Tikai solists? Nē. Tu turpini ģeniālā komponista lielo vēstījumu, ko orķestris ievadā jau iesācis un nodod to tālāk klausītājiem. Ja spēles laikā rodas sīkas kļūdas, tas nekas. Galvenais ir pats vēstījums.

Ja lielās vērtības, kas mūsos sakrātas no kosmosa Autora un mūsu līdz šim sakrātām pieredzēm, nododam tālāk, tad tas ir brīnišķi. Un vēl labāk, ja tas ir bez egoisma, skopuma pieskaņas, bez aprēķina, savtības sārņiem un citām aizmirstībai atstājamām liekām bagāžām.

Ja arī mūsu ābolu krāsa atšķiras (par to rakstīju iepriekšējā reizē), tas nekas! Iesim no dažādo viedokļu atšķirībām uz kopējo, to bagātinot humānisma un plašā aspektā ņemtās lielās mīlestības vārdā!