Aidis un meitenes

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (27.turpinājums): 

Abi brāļi ir atšķirīgi gan uzskatos, gan raksturā, gan izdarībās. Kā jau rakstīju, Aidis beidza studijas un kļuva par žurnālistu. Ir aktīvs, apzinīgs, izdarīgs. Saņēmis daudzus atzinības rakstus, diplomus un balvas. Mīnuss bija tas, ka tikpat aktīvi salauza meiteņu sirdis.

Nācās piedzīvot daudzus nepatīkamus brīžus gan pašam, gan arī mums. Tika pārkāpta Dieva likumu robeža, ko neapzinājās ne no vienas, ne no otras puses. Sātans izmantoja iespēju, lai mums uzbruktu un terorizētu, jo tēvs strādāja par mācītāju. Aidim uz laiku nācās draudzi atstāt, dodot pārdomu laiku. Tas vēl bija laiks, kad draudzē turējās pie stingriem Bībeles pamatlikumiem un noteikumiem. Šodien būtu citādi, jo uzskati ir mainījušies. Cits vērtējums. Dota brīva iespēja pašam sevi vērtēt un izlemt, kā rīkoties. Kā tas ir patiesībā? Vai tajā laikā bija par stingru, vai tā, kā tas ir šodien? Jautājums paliek. Pateicoties Dieva žēlastībai un piedošanai, uzklausītām lūgšanām, viņa dzīvē pakāpeniski notika pagrieziens.

Galvenais, kā mums šodien pietrūkst, ir dievbijība un godbijība varenā Dieva priekšā, kas visu zina un redz. Tās pietrūkst mums visiem.

Kā viss turpinājās tālāk? Aidis saslima ar bronhiālo tuberkulozi un nonāca slimnīcā. Iepazinās ar skaistu meiteni- studenti Tatjanu. Viņa bija saslimusi ar plaušu tuberkulozi. Viens ar otru iepazinās. Bija daudz kopīga, ko pārrunāt. Viens otram iepatikās. Pavadīja laiku ikdienas pastaigās. Izveidojās nopietna draudzība. Tad viņš Tatjanu iepazīstināja ar Dieva Vārda patiesībām. Viņi varēja stundām pavadīt kopīgi laiku pārrunās.

Kad Aigas mamma to uzzināja, viņa nespēja tam tikt pāri. Ar dusmām un asarām darīja visu, lai panāktu savu nodomu. Ne man par to stāstīt.

Pirmais atveseļojās Aidis. Viņu draudzīgie sakari un mīlestība nepārtrūka. Kad Taņa iznāca no slimnīcas, abi kopīgi gāja uz draudzi, pieņēma patiesību un slēdza sirds derību kristībās un arī sirds derību viens ar otru. Notika kāzas. Mēs jau dzīvokli bijām atstājuši un dzīvojām laukos. Viņi dzīvoja Dieva svētīti un laimīgi.
SaveSave