Rotaļīgā dzīve

Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,

kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Man šķiet, katru darbību, uzdevumu dzīvē var veikt ļoti nopietni, ar lūpu kaktiņiem uz leju. un var pretēji – ar zināma rotaļīguma iezīmēm, kā saka, uz ha-ha. Bērni un dzīvnieku mazuļi šādi apgūst iemaņas, kas vēlāk būs vajadzīgas.

Ja rotaļāšanās notiek uz paša iniciatīvas bāzes, tad tas ir labi. Šādā veidā esmu praktizējis un konstatējis, ka tad viss padodas vieglāk. Konkrētu neko neminēšu, lai ietaupītu raksta materiāla garumu. Piemēru, protams, man ir daudz. Mazliet tomēr nenocietīšos. Proti, dažas situācijas, kas ir apkārt man, var dot dažu labu “hi-hi” velniņu iedarbojamies. Tas ir svētīgs un lielākoties apkārtējiem nav jāpauž. Pietiek paša smieklu lādiņu paturēt pie sevis. Apkārtne, cilvēku īpatnēja uzvešanās, ārējais noformējums, dziedātāja ar lielām grūtībām paņemts kāds augsts tonis… Vai tur nesāk kaut kas raustīties zem ribām?

Arī paša sevis apsmaidīšana nav slikta lieta. Vai tas, ka es, uz priekšu saliecies baigi nopietnā pozā, no sirds dziļumiem gribu otram ko ieklārēt, nav patiešām smieklīgi? Protams, ka ir.