Dažas manas receptes

Rīgas Centra draudzes ērģelnieka Modra Zaķa pārdomas par to,

kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā.

Šīs būs dažas domas, kas varbūt liksies pretējas tām, ko esmu jau rakstījis.

Smagums galvā, nespēka sajūta. Ja tā nav akūta saslimšana, vajag eksperimentēt. Doties prom (ja var) no esošajiem apstākļiem (daudzi tā dara). Kāda diena, pavadīta citos apstākļos, diētas strauja maiņa – tas viss var noderēt.

Nav ilgstoši sevi jāmoka ar uzstādījumiem, “kā to izdarīt; kā iegādāties un dabūt”. Nekrāt sevī emociju kalnu. Varbūt ka pēkšņi ar kulaku jāpadauza spilvens, kurš turpat tuvumā. Varbūt ka vārdos sev jāpasaka kas asāks, jānolamā sevi par tādu stāvokli. Der arī ieiet diametrāli pretējā rīcībmodelī vai vietā. Varbūt jāpapūlas saprast apkārtējos (vai kādu konkrēti), jāpamēģina lietas izprast “pa citam”, saprast, kāpēc kāds ir negatīvi rīkojies- jo viņam bijis loģisks iemesls. Tas viss iegūs citas aprises.

Man personīgi tas ir palīdzējis. Tas, protams, ir lauziens pašam. Bet vajadzīgs.
Varu dalīties ar lasītājiem vēl kādā manā praksē pielietotā receptē. Ja ir kādi nelieli sāpju, daļējas neziņas par izdošanos sindromiņi, tad, pirmkārt, ir jāizbeidz sevis analīzi, bet, otrkārt, jāiet uz priekšu kā tankam, jādara tūliņ to, kas jādara (nenodarot ļaunumu citiem, protams). Dažkārt vajag atkāpties no akmenī cirsta burta. Tā nav ikdienas recepte kārtējai lietošanai, bet gan īpašos gadījumos, katastrofālā stāvoklī – “svētku maltīte” dubultpēdiņās.

Un vēl par domu, ka dažkārt mums pazīstamie, pat tuvie cilvēki jāizprot citādi, no cita redzes punkta. Man, atzīšos, tas sagādā ne mazums grūtību. No problēmām mūzikā līdz ģimenisku attiecību sfērai. Sevis pārskaņošana citā tonalitātē. Un tomēr man tas ir palīdzējis. Runa, kā saprotat, nav par iedarbošanos uz otru, tā pārveidi. Protams, runa ir par sevi pašu. Piecgadīgam bērnam vēl var ieklārēt kaut ko fundamentālu, bet ne četrdesmitgadniekiem, piecdesmitgadniekiem. Es gan esmu vēl vienu paaudzi vecāks (par 30 gadiem). bet tas neko nenozīmē, kaut liekas, ka esmu vēl pie skaidras domāšanas, spriešanas spējām.

Reiz zīmēšanas skolotāja uzdeva meitenītei uzzīmē un izkrāsot ābolu. Viņa to nokrāsoja zilā krāsā. Mamma ieraugot bārās – kā tad tā, āboli tak nav zili! Skolotāja savukārt sacīja mātei, lai netraucē, un piebilda, ka tā ir viņas pasaule, un tā ir viņa pati.

Mēs esam dažādi, Mēs arī esam paši. Varbūt, ka mūsu pašu āboli ir zili. Un lai…
Un tomēr, domājošam cilvēkam daudz kas ir iespējams, arī manā vecumā, kad priecājas, ka jumts ir virs galvas, miteklī nepūš caurvējš un barība ir silē (ha-ha). Ja vēl ir ieceres, kas ir ieplānotas un īstenojamas, tad paldies Dievam!
.