Ziemassvētku siltums (1.daļa – Acis ir redzējušas)

Par brīnišķīgo un skaisto notikumā, kurš saviļno cilvēka dvēseli Ziemassvētkos...


Ir iesācies Latvijas tumšais rudens-ziemas laiks, kad nav vēlēšanās un kur nu vēl gribēšanas doties vakara pastaigā. Jau dienā ir pelēcīgi rāms, vienmuļš, un dienas otrā pusē metas krēsla. Cilvēka dvēsele meklē patvērumu mājā, dzīvoklī, kafejnīcā, kāpņu telpā, kartona kastē - vietā kur var sasildīties, sajust, ka esi pasargāts, siltuma un gaismas apņemts. Siltums un gaisma iepriecina dvēseli. Cilvēks paliek mazliet flegmātisks un dvēseles ilgās meklē redzējumu nākotnē. Mēs katrs pazīstam šos dzīves brīžus, kuros pēc atskatīšanās, pārdomām pieņemam sev svarīgus lēmumus, ko cenšamies realizēt savā dzīvē.

Arī mēs paskatīsimies atpakaļ uz vēstures notikumiem, kuriem bija lemts piepildīties, izmainot daudzu miljonu cilvēku dzīves uztveri un domāšanas veidu un formu, līdz ar to iegūstot  citu redzējumu, jaunas atziņas un gudrību, kas dzīves laikā atnesusi daudziem jo daudziem svētības un mieru.

Mūsu šodienas rakstu vieta būs evaņģēlijs no Lūkas 2.nodaļas:
Kad astoņas dienas bija pagājušas un bērns bija jāapgraiza, tad Viņa vārdu nosauca: Jēzus, kā to eņģelis bija teicis, pirms Viņš bija iedzimis mātes miesās. Un, kad viņas šķīstīšanas dienas bija beigušās pēc Mozus bauslības, tad tie Viņu nesa uz Jeruzālemi, lai to stādītu Tam Kungam priekšā pēc Tā Kunga bauslības priekšraksta: katrs vīriešu kārtas pirmdzimtais lai ir Dievam svētīts, - un lai nestu upuri pēc Dieva bauslības priekšraksta: vienu pāri ūbeļu vai divus jaunus baložus.
Un redzi, kāds cilvēks bija Jeruzālemē, vārdā Sīmeans; šis cilvēks bija taisns un dievbijīgs, gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā. Viņam Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto. Tas, Svētā Gara skubināts, nāca Templī, kad vecāki Jēzus bērnu ienesa, lai izpildītu pie Viņa bauslības paražu, tad, To uz savām rokām ņēmis, viņš Dievu teica un sacīja: "Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis; jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm, gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm."
Stāstījums par īpašo cilvēkbērnu mūs ir atvedis uz templi, kur notiek parastais-ierastais rituāls, kad cilvēks tiek novēlēts Tam Kungam, un mazajam cilvēkbērnam tiek dots vārds. Tempļa kalpotājiem tā ir ikdiena ar savu rutīnu. Daudzi nāk, daudzi aiziet un pazūd. Visi, gan kalpotāji, gan tauta, ir pieraduši pie rituāla, kuru atkārto, atkārto, atkārto… Šoreiz, kad ierodas Jāzeps un Marija ar mazo cilvēkbērnu, nenotiek viss kā ierasts, kalpošanas tekstus papildina kāds vecāks vīrs ar saviem vārdiem. Vārdiem, kuri uzrunā vecākus un kalpotājus, arī mūs, kas esam jau pāri tiem laikiem.
Vecā vīra uzmanību ir piesaistījis jaundzimušais, kuru vecāki ir atnesuši novēlēt Dievam. Tāpēc pievērsīsim uzmanību šim vecajam vīram un vispirms pieminēsim, ka vecais vīrs tiek raksturots kā “taisns un dievbijīgs”. Un tālākie vārdi ir kā arguments šim vīra raksturojumam - “gaidīdams uz Israēla iepriecināšanu, un Svētais Gars bija viņā”. Vecajā vīrā, neskatoties uz daudzajiem gadiem, bija ilgas un gaidīšanas prieks par Dieva apsolījumu - jo “Svētais Gars bija pasludinājis, ka tas nāvi neredzēšot, iekāms nebūšot redzējis Tā Kunga Svaidīto”.

Vai vecais vīrs izprata kas ir šī apsolījuma būtība? Vai viņš zināja, kādā veidā tas piepildīsies? Nav pateikts. Bet lai cik daudz gadu vecajam vīram plecos, tomēr sirds piepildīta ar prieku un prāts možs un darbīgs. Arī dzīves otrajā pusē, kad vajadzētu būt visa kā diezgan un pārpārim, kad sirds un prāts saka - atvelc elpu un atpūties, diezgan esi skrējis-, vecais vīrs savu pārliecību un ticību tomēr ir spodrinājis, pilnveidojis, atklājis no jauna!

Raksti nemin, kur šis vecais vīrs būtu izglītojies un kādā veidā ir izpratis Dieva apsolījumu, bet ir skaidrs, ka vecais vīrs ieraudzīja mazajā cilvēkbērnā kaut ko īpašu. Un atkal- Raksti tikai piemin notikumu, bet tieši nepasaka, kas ir tas īpašais, ko Sīmeans ir ieraudzījis šajā nesen piedzimušā puisēnā. Sirds pamudinājums par nākotnes spožumu un slavu vecajam vīram liek doties uz templi ieraudzīt apsolīto, ieraudzīt ilgu piepildījumu un pestīšanas prieku. Dievu piesaukdams un slavēdams, cilvēks ar pirmajiem vārdiem arī izsaka lūgumu Dievam - “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu esi sacījis.”

No pirmā brīža izsacītie vārdi šķiet kā nāves lūgums. Cilvēks padzīvojis, vecs, no dzīves pārmaiņām noguris, nav brīnums - gribas aizmigt miegā un nepamosties. Bet nešķiet, ka šim vīram būtu vēlme mirt. Acis taču ieraudzījušas Dieva sagatavoto pestīšanu! Drīzāk cilvēks  savā nepilnīgajā valodā izsaka pateicību par to, ka dzīves beigas vīsies ar mieru sirdī un dvēselē. Laikam katrs, kas piedzīvojis stresainu un daudzpusīgu dzīvi, vēlas dzīves laiku ar mieru.

Šajā nelielajā notikuma pierakstā manu uzmanību piesaistīja Lūkas izteiktā ideja par acīm, par to, kā mēs redzam to, kas mums tuvumā un apkārt notiek. Un šī ideja liek man uzdot jautājumu - ko ierauga tie cilvēki, kas spēji maina savu dzīvi, savu dzīvesveidu? Kas viņus uzrunā tik spēcīgi, ka, neskatoties uz savām vājībām, nelaimēm, nespēku, viņi spēj mainīt visu savu redzējumu un līdz ar to dzīves vērtību skalu? Mani ieinteresēja arī ideja par vadīšanu - kas viņus vada un kāpēc tas tiek darīts? Kādi mērķi ir šim vadītājam un kādi cilvēkam?

Notikuma apraksts mums piemin vecā vīra vārdus, piemin kādas vecākas sievietes rīcību, taču nepiemin kalpotāju vārdus un rīcību. Tiek pieminēts arī vecāku izbrīns par to, ka viņiem un viņu puisēnam tiek veltīta īpaša uzmanība. Taču neviens no pierakstītiem personāžiem neizsaka pateicību un slavu Dievam. Arī priesteri klusē. Kāpēc? Tikai vecais vīrs ar mieru sirdī un dvēselē apliecina - Manas acis redzējušas Tavu pestīšanu.

(Turpinājums sekos)

Dalīties Google Plus

Uģis Dauksts:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru