Uz Kūkām

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (25.turpinājums): 

Lai gan mūsu bērni bija izauguši un tādas vajadzības nebija, tomēr sirdī bija klusas ilgas un vēlme vasarā būt kaut kur laukos. Laikam tāpēc, ka abi esam dzimuši un auguši laukos. Drīz pēc tam izlasījām avīzē reklāmu, ka Krustpils rajonā Kūku ciemā pārdod māju ar saimniecības ēkām par diviem tūkstošiem rubļu. Varbūt varētu sarunāt ar pēcmaksu? Nākotnē varētu noderēt.

Kādā dienā Aidis ar papu brauca skatīties. Grūti bija atrast. Vispirms vajadzēja braukt uz „Ķuncu” ciematu pie mājas saimnieces. Tad kopā viņi gāja skatīties. Pa taisno caur mežu ir pāris kilometru attālumā. Apskatīja un norunāja pavasarī braukt skatīties vēlreiz. Šoreiz braucām vesels bars- radi un draugi. Lielākajai daļai nepatika. Tālu no centra, meža vidū. Veranda sabrukusi, jumts caurs. Bet vieta skaista, kalnaina. Paši nolēmām, ka varbūt tomēr varētu nopirkt…

"Kūkas" šodien

Naudas tik daudz nebija. Vienojāmies par pakāpenisku samaksu. Brīnumainā kārtā par māju ātri un viegli norēķinājāmies. Tajā vasarā viņu saimniecībā bija daudz ķiršu. Tie labi maksāja- pieci rubļi kilogramā. Vedām uz tirgu pārdot. Iznāca nauda, ko uzreiz samaksāt.

Kad rudenī ar iedzīvi bijām pārcēlušies, Dzidra no Lielvārdes ziņoja, ka ir pārdomājusi un pārdošot māju par trīs tūkstošiem rubļu. Bet bija par vēlu. Atpakaļceļa nebija.
Lai gan māju Kūkās nopirkām, ilgus gadus ziemā tur nedzīvojām. Abi strādājām valsts darbā. Izmantojām brīvdienas un atvaļinājuma laiku. Iekopām zemi. Audzējām dārzeņus, vācām ogas un sēnes ziemai. Mašīnas nebija. Braukājām ar velosipēdiem un autobusiem. Tajā laikā tie daudz un bieži kursēja, maksāja lēti.

Pēdējos divpadsmit gadus nostrādāju „Latvenergo”. Tā kā tas bija Padomju laiks, tad 1989. gadā 55 gadu vecumā aizgāju pensijā. Tajā pašā laikā Laimoni aicināja Jēkabpilī strādāt par mācītāju. Līdz ar to vajadzēja pilnībā pārcelties uz Kūkām.