Viļna bērnība un dzīves ceļš

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (21.turpinājums): 

Gribu atgriezties laikā, kad bērni sāka iet skolā. Gan mums, gan bērniem tas bija pārbaudījumu laiks sabata dēļ. Tad nebija tā, kā šodien, sestdienās vajadzēja iet skolā. Vilnītim izvēlējāmies 45. vidusskolu, jo tā bija ar mūzikas novirzienu. Tā kā tas bija padomju laiks, sabats radīja problēmas. Tikām izsaukti sniegt paskaidrojumus. Direktore bija ateistiski noskaņota. Centās pierādīt, ka nekāda Dieva nav, ka mēs bojājam bērnus, viņi dzīvē neko nesasniegs utt. „Paši dariet, kā gribat, bet savus greizos uzskatus neuzspiediet saviem bērniem!”

Vilnim pašam arī vajadzēja pastāvēt. Viņam nācās grūtāk tāpēc, ka pēc dabas bija kluss un nebija sabiedrisks. Grūtāk bija iekļauties pūļa vidū.
Esmu Dievam pateicīga, ka viņš skolu pabeidza un apguva mūziku, ar ko arī šodien kalpo draudzē.

Kad pamatskolu pabeidza, iestājās Celtniecības tehnikumā. Sabata dēļ ilgi turpināt nevarēja. Pārgāja uz vakarskolu. Vakarskolu pabeigt neļāva, jo paņēma padomju armijā. Arī tur vajadzēja izciest daudz grūtību.

Dienēja netālu no Maskavas. Braucām apmeklēt, gribējām kaut kā atvieglināt, bet tādu iespēju nebija. Kā viņam gāja, viņš var pastāstīt tikai pats. Kad pārnāca no kara dienesta, celtniecības skolu turpināt nevēlējās. Izmācījās par šoferi, par ko arī strādāja.