Mammas un brāļu tālākie dzīves ceļi

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (23.turpinājums): 

Neatceros, kad un kāpēc mums no Carnikavas vajadzēja aiziet. Nākošajā vasarā īrējām istabiņu Lielvārdē pie manas mammas. Mamma tad vairs lauku mājā nedzīvoja. Kāpēc?

Bērni- Centis un Dainis- bija pieauguši un pirmie atstāja savas tēva mājas. Laiks bija pienācis pašiem uzsākt savu dzīvi. Laukos palikt neizvēlējās. Nellijas tante, kas mani iekārtoja Rīgā, arī vairs laukos nevarēja ilgāk dzīvot. Neatļāva gan gadi, gan veselība. Viņa sameklēja sev vietu Rīgā, Neredzīgo pansionātā.

Mamma vairs viena laukos palikt nevēlējās. To arī var saprast. Viņa atrada Lielvārdē vienā mazā privātā mājiņā nelielu istabiņu ar kopīgu virtuvi. Dzīvoja tur kopā ar Centi. Centis strādāja Rīgā, Radio rūpnīcā. Katru dienu braukāja. Vēlāk arī mamma iekārtojās darbā Rīgā- Dzelzceļnieku pārvaldē par apkopēju.

Dainis, savu draugu pavedināts, sāka dzert un dzīvot palaidnīgu dzīvi. Nonāca cietumā uz vairākiem gadiem. Iznācis brīvībā, arī viņš vēlējās dzīvot Rīgā. Apprecējās ar Ligitu. Viņai pūrā bija dēls Normunds un vienistabas dzīvoklītis. Tā Dainis tika Rīgā. Vēlāk ar darba vietas atbalstu dabūja labu trīsistabu dzīvokli Berģos. Piedzima viņu kopīgais dēls Ainārs. Dainis vēlāk adoptēja arī Normundu. Tā nu visi tikām dzīvot Rīgā.

Kārlis jau sen bija iekārtojies Rīgā, jo no mājām aizlaidās 14 gadu vecumā.

Vēl gribu pieminēt mūsu lauku māju. Tā ilgu laiku stāvēja tukša, nevienam nevajadzīga. Beidzot mamma to par malkas cenu pārdeva nojaukšanai. Pēc daudziem gadiem to nožēlojām, jo mums ikvienam varēja būt laba vasaras māja, kur pavadīt atvaļinājumus. Izlietu ūdeni nesasmelsi.