Lielvārdē

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (24.turpinājums): 

Kāda bija iespēja vasarā īrēt pie mammas Lielvārdē? Saimniecei sētā bija neliela būve. Mēs to izremontējām un pārtaisījām par vasaras mājiņu. Tīri labi patika. Iepazināmies ar kaimiņiem. Varējām liecināt par Dievu.

Saimniecei netālu, pie Lielvārdes kapiem, dzīvoja māsa Marta. Viņa pa laikam pie māsas ciemojās. Viņai arī bija sava māja. Kad iepazināmies, Marta aicināja pie sevis ciemos. Viņa bija luterticīga. Runājām par Bībeles patiesībām. Viņa ar interesi klausījās un piedalījās diskusijās. Ar laiku saprata patiesību par sabatu un ienāca draudzē. Bieži brauca uz Rīgas pirmo draudzi. Aicināja, lai nākam dzīvot pie viņas. Piekritām, jo viņa izteica vēlēšanos savu māju norakstīt mums. Viņas vēlēšanās nepiepildījās. Kāpēc? Stāsts ir šāds.

Viņa bija precējusies vecumā ar vīru, kam sieva bija mirusi. Vīram bija pieaugusi meita Dzidra. Arī viņa bija precējusies ar vīru, kam bija sava māja. Viņiem bija divi pieauguši, precējušies bērni. Katram savs dzīvoklis jaunā mājā ar visām ērtībām. Līdz ar to Martas tante cerēja, ka neviens no viņiem netīkos pēc viņas vecās mājas.

Savu nodomu viņa izstāstīja savai audžu meitai Dzidrai, ka māju vēlas atstāt mums. Dzidra nepiekrita. Tā Martas tantes nodoms un cerības sabruka. Kad Martas tante nomira, Dzidra izmantoja savas tiesības. Viņa piedāvāja mums māju pirkt par pieciem tūkstošiem rubļu. Protams, tādu naudu dabūt nevarējām. Vajadzēja aiziet.