Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (8)

Valda Reķe, 2022. 

Astotā piezīme: OTRDIENA. 

Tik lēni krīt biezas pārslas, tās virpuļo, kā nu rietumu vējš tās griež. Jauki tā noskatīties, klausoties, kā kamīnā sprakšķ labi noaugušas melnalkšņa malkas šķilas. Tas ir tik ekskluzīvi – darba dienas vidū vērot sniegpārslu dejas un sildīties pie pašradītas uguns, un ik pa brīdim pievērsties augstākajam sporta prasmju līmenim uz ekrāna. Esmu “nolikta pie vietas”. Pret saviem plāniem un savu gribu, pret ierasto otrdienas kārtību, ārā no sava ikdienas burbuļa. Pārdzīvoju? Ja ik pa brīdim nesāpētu kāja, tad droši vien ne visai. 

Esmu nonākusi citā burbulī, kam nav nekāda sakara ar pandēmiju. Tādā burbulī, kur dzīvo cilvēki ar ierobežotu pārvietošanos. Kāda ir viņu dzīve? Dakteris teica, ka desmit dienas jāpadzīvo mierīgi. Bet kā ir tad, ja mierīgi jādzīvo gadiem? Ja mierīgi nozīmē dažas telpas un daži ekrāni, un vēl citu cilvēku palīdzība? 

Apbrīnoju tos cilvēkus traumpunktā, kuri vakar pusnaktī bija smaidoši, vienkārši, palīdzoši, uzmanīgi un laipni. Nu, nē, arī mediķi ir cilvēki, kuri nogurst. No viņiem mēs sagaidām, ka būs vismaz ciešami un gudri, bet, ja vēl var pajokot un piedāvāt novilkt un uzvilkt zābakus, arī aizvest līdz mašīnai? Nebiju tur vienīgā, vēroju, ka tā izturas pret visiem. Devos mājup, bet viņi tur palika strādāt, palīdzēt visu nakti līdz rītam. Viņi palika savā nakts darba burbulī. 

Un tā mēs visi burbuļojam savos iedomu un īstenības burbuļos un domājam, ka zinām, kas notiek citviet un ko citi domā, ko jūt, ko saprot, līdz rodas iespēja ielūkoties citos burbuļos. Neko mēs par citiem īstenībā nezinām vai zinām ļoti maz, bet tik bieži gribam sakārtot citu cilvēku dzīves un prātus. Pēc sava ierastā burbuļa ritma. Vienīgā pareizā? 

Kas paliek, kad burbulis plīst? Maz patīkamā. Daudz slapjuma. Arī asaras. Bet vajag, un kā vēl! Citādi nebūtu citas pieredzes. Tik ierasts, bet ļoti skarbi patiess, pandēmijas ieskauts, ir teiciens: “Kas mūs nesalauž, padara mūs stiprākus.” 

Viena mana draudzene, kura šajos pēdējos gados piedzīvo tik daudz negaidītu pārsteigumu, jūtas tiem pilnīgi nesagatavota un godīgi atzīst, ka nezina, kā dzīvot daudzās jaunās situācijās. Viņa saka, ka jutusies ierasti ērti, bet tagad tikai ļaujas Viņam un gaida, kas būs nākošais. Nākošie arī atnāk. Grūti, emocionāli smagi, bet viņa pieņem ar pateicību caur asarām, jo zina, ka ir Viņš. Tik stipra sieviete! 

Ielūkojieties citu burbuļos, vēl kāda aizgūta šī laika atziņa: “Mazāk ir vairāk.” Man tā “pieķērusies”, jo ir tik dabīgi īsta. Esmu arī dzirdējusi līdzīgu: “Kas par daudz, tas par skādi.” Ne jau liels vārdu plūdu daudzums ir palīdzošs, tas var būt kaitinošs un apnicīgs, ne jau solījumi, kurus nezina, vai izdosies piepildīt, bet vienkāršs pieskāriens īstajā laikā un brīdī. To jājūt ar “muguras smadzenēm”, tajā pacietīgi jāvingrinās, mēģinot vēl un vēl kā daiļslidotājiem ledus arēnā – krītot, klūpot, virpuļu virpuļos. Grūti un skaisti.