Jauna dzīve

Annas Zaķes autobiogrāfija (17.turpinājums) 

Nu biju kristīta. Nu biju pilnīgi nošķīrusies no vecās pasaules. Nu man sākās pilnīgi jauna dzīve. Es biju laimīga! Protams, klusībā es biju laimīga, savā sirdī biju laimīga, bet sabiedrībā, kas bija ap mani, es tomēr vienmēr jutos sveša un tāla, bez radiem, bez draugiem, bez vecākiem, bez mammas – mamma mani nemaz tagad negribēja saprast. Un just no mammas uz sevi vērsto vienmēr skumju un pārmetošo skatienu, tas man darīja dienas smagas. Man bija tik žēļ mammas! Un man bija tik sāpīgi, ka mamma sajutās tā, it kā es viņai darītu pāri, ka es viņu tīši apēdinu. Par to man bija ļoti skumji, ka mana mīļā māmiņa, kas līdz šim ar mani it visā dalījās un visur mani saprata, un man līdzi dzīvoja manos priekos un bēdās, tagad viņa gribēja palikt kā sveša. Tad es bieži lasīju tās rakstvietas, kur Jēzus raudāja par savu māti, brāļiem un māsām: “Tie ir mani brāļi, manas māsas un mana māte, kas mana Debesu Tēva prātu dara…” Un atkal rakstvietu, kur Pēteris jautā: “Kungs, mēs visu esam atstājuši un Tevīm pakaļ gājuši, kas mums par to būs?” Un Jēzus atbild: “Un, kas atstāj mājas vai brāļus, vai māsas, vai tēvu, vai māti, vai sievu, vai bērnus mana vārda dēļ, - tas to ņems simtkārtīgi un beidzot mūžīgu dzīvošanu…“ Šie vārdi bieži bija mani mierinājuma vārdi no paša Jēzus mutes. Es tos turēju savā sirsniņā dārgus. Tie bija mans spēks, tie bija mans mierinājums, ka es neesmu nepareizi darījusi, ka velti nesāpinu savu tēvu un māti, ka tomēr Kungs Jēzus ir ar mani, ka Viņš man ir devis savu lielo spēku nošķirties no pasaules un ka tādu Viņš mani uzturēs un man noļaus nonākt izmisumā. Jēzus ir mans! Un, ja Jēzus ir mans, tad man nevajag sērot un gausties pēc tēva un mātes mīlestības, bet man pietiek, ka Jēzus ir mans! 

Piektdienas vakaros klusi pazudu no veikala un uzlīdu mājas augšā – bērniņos, starp vecām kastēm un veciem krāmiem. Tur es biju viena, tur es varēju savu sirdi izkratīt Tēva priekšā, tur es varēju pielūgt, tur neviens nezināja man skriet pakaļ un mani vajadzības brīdī meklēt. Tur es biju viena ar savu Dievu. Šie brīži bija dārgi! Tad neviens mani neapsmēja, neviens mani nenicināja, bet mans Tēvs tur mani spēcināja cīņām un darbam, grūtībām un apsmiekliem. Sabatos atkal es visu dienu nenācu mājās, lai mani nemeklē un nesauc darbos. Biju dažreiz tik izsalkuma nomākta, jo nebiju ēdusi visu dienu. Vai kam paprasīsi? Es jau nevienam nestāstīju savas mājas apstākļus, ka nedrīkstu iet mājās. Gāju mājās tik tad, kad dusas diena beidzās, un tad jau visi strādnieki bija prom un nevienam mani nevajadzēja. 

Tā pagāja sabatiņi, bet darba dienas jau toties vienā skrejošā darbā, atbildības pilnā darbā, kad nebija laiks ne ap sevi apskatīties un nebija vaļas pat ne paēst, ne kaut ko gādāt ēšanai. Bija jātur prātā darbs, darbs, darbs. Dienas stundas, kamēr veikals bija atvērts, jau iznāca no 8 rītā līdz 6 vakarā. Bet, kad aiztaisīja veikalu, tad nekad tūlīt netika mājās, jo visas strādnieces bija strādājošas uz “akota”, tas nozīmē – uz gabaliem, uz izstrādi, un jo vairāk varēja izstrādāt, jo vairāk iznāca izpelnīt. Tāpēc strādnieces vienmēr strādāja līdz 8 vai 9 vakarā. Gluži dabīgi, ka svešus cilvēkus nevar atstāt vienus ne darbnīcā, ne arī veikalam cauri staigāt, un tā iznāca, ka man bija arī jāstāv līdz tiem 8 vai 9 vakarā. Protams, ka es nestāvēju dīkā tās stundas, bet adīju līdz ar viņām, kaut visu dienu biju bijusi vienā skriešanā pa veikalu un apkalpošanā, un arī strādniecēm skaidrojusi, augšā un lejā nododama darbus un mācīdama, kas un kā jāstrādā. Visa atbildība par adījumiem un par pasūtījumiem gāja caur manām rokām. Nebija viens adāmais gabals darīts, kurš nebūtu zem manas kontroles. Nebija neviena dzija, neviens dzijas pavediens, kas nebūtu caur manīm gājis, jo es pasūtījumus veikalā pieņēmu un pasūtījumus arī pati nodevu, un tā man arī pašai vajadzēja zināt, kāds tas ir un kāds tas iznācis. Tāpat arī ar mašīnām. Lūk, deviņas adāmmašīnas, un, ja kādai kaut kas notika, kaut kas samaitājās, tad tūlīt atskanēja no darbnīcas: “Meistarien, mašīna neiet!” Kādai jakai bija dzija slikta vai pat adījumam dzijas pietrūka, tad atkal: “Meistarien, dzijas nepietiek!” Bija vienmēr divas spolētājas, kas uzspolē adītājām dzijas, un, ja dažkārt dzijai bija šāda vai tāda neveiksme, tad tūliņ atskanēja sauciens: “Meistariem, dzija neiet!” Dažreiz atkal: “Meistarien, dzija netīra, nevar adīt!” Un meistarienei par visu vajadzēja zināt un atbildēt. Viss bija uz manu “galvu”, uz manu atbildību, un paps ar mammu par to savas galvas negrozīja, jo visu zināja Anniņa!

(turpinājums sekos)