Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (6)

Valda Reķe, 2022. 

Sestā piezīme: PIEKTDIENA. 

Sadarbspējīgs sertifikāts. Kvadrāt sertifikāts. Jauni papildinājumi vārdu krājumam, kuri līdz šim man pat prātā nenāca. Nevienā skaidrojošā vārdnīcā tos neatrast. Kāds mans kolēģis, kad šos kalamburus pārrunājam, teica – Valda, jo sarežģītāk, jo labāk! Tu nesaproti? Nu, piemēram, pirmklasniekiem ir mācību priekšmets “tehnoloģijas un dizains” – skan nopietni, bet, atrodoties karantīnā, šajā mācību priekšmetā uzdevums: uzcelt sniegavīru. Kas var būt labāks par sniegavīra dizainēšanu! 

Ļoti novērtēju spēju sadarboties – ģimenē, laulībā, darbā, draugu lokā, kaimiņos. Nu jau trešo gadu desmitu sarunājos ar ļaudīm ģimenes un laulības jautājumos, esmu nepārtraukti uzsvērusi un joprojām to daru, tā ir mana pārliecība, ka izdevušamies attiecībām viena no atslēgām ir spēja savstarpēji sadarboties. 

Iedomājos, pēc cik laulībā kopā pavadītiem gadiem varētu piešķirt sadarbspējīgu sertifikātu un to apzīmogot ar kvadrātkodu? Pēc 10, 15, 25 vai varbūt 45? Tie ir nopietni skaitļi ar pieredzi, motivāciju, lojalitāti un galu beigās mīlestību. Kādi būtu kritēriji, pēc kuriem to vērtētu, un kas to izvērtētu? 

Jebšu cik bērnu jāizaudzina, lai vecākiem pasniegtu sadarbspējīgu sertifikātu? Varbūt tāds varētu būt uzstādījums? Varbūt to bērni izsniegtu vecākiem savā pilngadībā? Bērni vislabāk zina, kas noticis un notiek mājās, kad aizveras ārdurvis. Un, ja nu tad nebūtu bērnu bez mājām, bez savām piedzimšanas ģimenēm? Vai arī bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ nedzīvo ģimenē, saka, - es negribu, ka mamma zvana, viņa man tikai naudu prasa, sauc mani par skopuli, jo nedalos ar savu pabalstu naudu. Tādos un līdzīgos skumjos gadījumos sadarbspējīgs sertifikāts noderētu! 

Kāpēc gan šādas jaunas tradīcijas nevarētu būt labās piemiņas no pandēmijas laika mācībām? 

Audzinot savus pusaudžus, aizmirstot dažkārt nekārtību viņu istabās un citas, no tagadējā skatu punkta, tik nebūtiskas sadzīviskās lietas, vienmēr kā vecāki viņiem lūdzām tikai vienu – lūdzu sadarbojieties ar mums un savā starpā, un visiem būs labāk. Tagad priecājos, ka aizsāktā sadarbība joprojām turpinās. 

Sadarbība ir reizē prasme un spēja, pat īsta saskarsmes māksla vērtēt otru cilvēku tāpat kā vērtēju sevi, kopā darīt lietas, kuras, abiem vienojoties, atzīst par labām; censties un mēģināt pieņemt otra viedokli arī tad, ja tas gluži nesakrīt ar manējo, vai vismaz mierīgi, neargumentējot uzklausīt. 

Joprojām mācos, apgūstot jaunu vārdu krājumu. Kaut es varētu iztikt bez žēlabām un būt sadarspējīga kvadrātā, pat bez īpaša sertifikāta.