Valda Reķe, 2022.
Piektā piezīme: PIRMDIENA.
Manas pirmdienas sākas ar paštestiem, nu jau kādu mēnesi. Nākas monitorēt savu un savu skolnieku paštestēšanos. Nedēļu pēc nedēļas. Ikreiz, kad paiet “liktenīgās” piecpadsmit minūtes, gaidot testa rezultātu, atskan kāda balss: “Esmu pozitīvs!” Rīkojos atbilstoši, izolējot pozitīvo gadījumu. Sākotnēji, izdzirdot šādu saucienu, bija stress, nu jau sāku pierast. Vai var pierast, ka pozitīvam būt nav labi, bet labi ir tad, kad esi negatīvs?
Gaidot testa rezultātu, arvien ir tāds neliels satraukums – bet ja nu? Kaut kā neizdodas pierast, un tā nav tikai rutīna, jo pozitīvs tests liecina par vīrusu, kas gan vēl jāpārbauda ar citu, pamatīgāku testu. Un atkal jāgaida, un atkal satraukums.
Pozitīvs un negatīvs. Kā mainījusies šo jēdzienu nozīme! “Domā pozitīvi, esi pozitīvs, rīkojies pozitīvi, neesi negatīvs!” un citi tiem līdzīgi izteicieni valodā bija ar pavisam citu jēgu. Vai kādreiz būs kā iepriekš, kad pozitīvs bija labi un negatīvs slikti? Es nezinu, bet vēlētos.
Ja vēl pavisam neilgu laiku iepriekš kāds jautātu: “Vai tu esi paštestējies?” – tas liktos mazliet dīvaini, ja nu vienīgi tad, kad kāds raksta kādu zinātnisku darbu vai piedalās socioloģijas eksperimentā, tad tas piederētos pie lietas. Ļoti ātrā laikā viss ir strauji mainījies. Ļoti.
Varbūt izteicieni, jēdzieni ir tikai stereotipiskas, mietpilsoniskas iezīmes, ka visam jābūt tieši tā, kā domā, pieņem un saprot vairākums. Vai tad cilvēks var domāt un saprast, kā pats grib? Latviešu valodas lietpratēji iebildīs pret visvisādiem jaunvārdiem, un varbūt viņiem pilnīga taisnība, bet tie jaun-jēdzieni jau uzrodas paši no sevis, ikdienas valodā, pakārtoti tam jaunajam, neierastajam, ko nākas pieredzēt.
Vai lietas, kas šodien obligātas, par kurām agrāk pat nedomājām, kļūs par pieradumu? Biju ļoti izbrīnīta, kad pandēmijas sākumā it visur skandināja, ka jāmazgā rokas. Tiešām – kāds to nezināja, ka jāmazgā rokas? Tas bija jaunums? Tas nebija pašsaprotams ieradums? Tikai tagad, kad visur izlikti aicinoši plakāti, saprotam, ka jāmazgā rokas ar ziepēm un siltu ūdeni, un gana ilgi? Ja tā, tad šī ir viena no ļoti pozitīvām pandēmijas blaknēm. Tātad viss jaunais nemaz nav tikai slikts un nepieņemams?
Ja tā labi apdomā, arī paštestēšanās (ne vien medicīniskiem nolūkiem) nav peļama. Nedomāju sevis šaustīšanu un plosīšanu, bet tādu sevis paša inventarizāciju.
Ir cilvēki, kuri to dara ik gadus, sākoties jaunajam gadam, un dara to regulāri paši vai kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, jo viņiem tas liekas svarīgi. Citi šādus paštestus veic katras nedēļas beigās, kad, ”ievelkot elpu” pēc nedēļas darbiem, atpūšas un novērtē notikušo un nenotikušo kā Radītājs septītajā dienā. Man šis paradums ļoti patīk, īpaši vasarā, kad tikko nopļauta zāle un visas puķu dobes izravētas. Ir redzams rezultāts, un ir par ko priecāties.
Zinu, ka daži mani draugi veic pavasara tīrīšanu ne tikai skapjos un plauktos, bet arī savos plānos un paradumos. Nākas secināt, ka paštestēšanās ir pozitīvs ieradums, ko šis pandēmijas laiks aktivizējis un licis paskatīties no citas puses – dziļāk un pamatīgāk.
Gaidot testa rezultātu, arvien ir tāds neliels satraukums – bet ja nu? Kaut kā neizdodas pierast, un tā nav tikai rutīna, jo pozitīvs tests liecina par vīrusu, kas gan vēl jāpārbauda ar citu, pamatīgāku testu. Un atkal jāgaida, un atkal satraukums.
Pozitīvs un negatīvs. Kā mainījusies šo jēdzienu nozīme! “Domā pozitīvi, esi pozitīvs, rīkojies pozitīvi, neesi negatīvs!” un citi tiem līdzīgi izteicieni valodā bija ar pavisam citu jēgu. Vai kādreiz būs kā iepriekš, kad pozitīvs bija labi un negatīvs slikti? Es nezinu, bet vēlētos.
Ja vēl pavisam neilgu laiku iepriekš kāds jautātu: “Vai tu esi paštestējies?” – tas liktos mazliet dīvaini, ja nu vienīgi tad, kad kāds raksta kādu zinātnisku darbu vai piedalās socioloģijas eksperimentā, tad tas piederētos pie lietas. Ļoti ātrā laikā viss ir strauji mainījies. Ļoti.
Varbūt izteicieni, jēdzieni ir tikai stereotipiskas, mietpilsoniskas iezīmes, ka visam jābūt tieši tā, kā domā, pieņem un saprot vairākums. Vai tad cilvēks var domāt un saprast, kā pats grib? Latviešu valodas lietpratēji iebildīs pret visvisādiem jaunvārdiem, un varbūt viņiem pilnīga taisnība, bet tie jaun-jēdzieni jau uzrodas paši no sevis, ikdienas valodā, pakārtoti tam jaunajam, neierastajam, ko nākas pieredzēt.
Vai lietas, kas šodien obligātas, par kurām agrāk pat nedomājām, kļūs par pieradumu? Biju ļoti izbrīnīta, kad pandēmijas sākumā it visur skandināja, ka jāmazgā rokas. Tiešām – kāds to nezināja, ka jāmazgā rokas? Tas bija jaunums? Tas nebija pašsaprotams ieradums? Tikai tagad, kad visur izlikti aicinoši plakāti, saprotam, ka jāmazgā rokas ar ziepēm un siltu ūdeni, un gana ilgi? Ja tā, tad šī ir viena no ļoti pozitīvām pandēmijas blaknēm. Tātad viss jaunais nemaz nav tikai slikts un nepieņemams?
Ja tā labi apdomā, arī paštestēšanās (ne vien medicīniskiem nolūkiem) nav peļama. Nedomāju sevis šaustīšanu un plosīšanu, bet tādu sevis paša inventarizāciju.
Ir cilvēki, kuri to dara ik gadus, sākoties jaunajam gadam, un dara to regulāri paši vai kopā ar sev nozīmīgiem cilvēkiem, jo viņiem tas liekas svarīgi. Citi šādus paštestus veic katras nedēļas beigās, kad, ”ievelkot elpu” pēc nedēļas darbiem, atpūšas un novērtē notikušo un nenotikušo kā Radītājs septītajā dienā. Man šis paradums ļoti patīk, īpaši vasarā, kad tikko nopļauta zāle un visas puķu dobes izravētas. Ir redzams rezultāts, un ir par ko priecāties.
Zinu, ka daži mani draugi veic pavasara tīrīšanu ne tikai skapjos un plauktos, bet arī savos plānos un paradumos. Nākas secināt, ka paštestēšanās ir pozitīvs ieradums, ko šis pandēmijas laiks aktivizējis un licis paskatīties no citas puses – dziļāk un pamatīgāk.
Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (5)
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, februāris 05, 2022
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, februāris 05, 2022
Rating:
Nav komentāru: