Dzīvot kā svešiniecei

Annas Zaķes autobiogrāfija (16.turpinājums) 

Sākās cīņas, ikdienas cīņas. Redzot papus un mammas rūgtumu uz mani, arī strādnieces bija pret mani. Nāca pārmetumi ik dienas no rīta līdz vakaram. No manis bija brīvi prasīt visu, tik es neko nevienam nedrīkstēju prasīt vai teikt. Uz ticības jautājumiem arī necik nepratu atbildēt, jo pati taču vēl neko nezināju. Tikai zināju, ka dusas diena ir svēta un ka nešķīstais nav jāēd, un tas arī viss! Kā brīnums paliku priekš visiem. Brīnījās par mani mājās, visi draugi, visi mani pielūdzēji. Tikai viens no viņiem teica: lai es daru, ko gribu, un lai saucos, kā saukdamās, bet tikai lai es apsolos par sievu. Un kad es to nedarīju, tad viņš raudāja kā bērns un solīja man visu brīvību dot, tikai lai viņu neatstāju. Protams, arī tas man bija skaidrs, ka pie neticīga vīra nu gan neiešu, lai nu viņš sola, ko grib. Neiešu! Papus šo vīru ļoti gribēja – viņam bija labs materiālais stāvoklis. Šis vīrietis gan labi prata nomierināt mammu un sacīja: “Ko jūs raudat par viņu, t.i. par mani? Viņa jums paliek, un lai viņa tic kā gribēdama, bet viņa jums ir. Bet man?” 

Biju tikai viena. Draudze bija sveša. Vēlāk es tik sapratu, kāpēc pret mani draudzē izturējās diezgan vēsi, un tas bijis tāpēc, ka domājuši, kur nu tā lepnā Kalniņa meita te nāk! Nāks, apskatīsies un aizies, un vairāk nekas. Kā par nodevēju domāja par mani, tāpēc man nebija tik drīz nekādu draugu brāļu un māsu starpā. Piektdienas vakaros lūgšanu stundu nebija, un man nebija, kur iesākt svēto dienu. Nebija klusas un mierīgas vietas. Istabā vienmēr kāds skrēja ko prasīt par darbiem. Tāpēc man bija jāatrod mazs stūrītis augšā, ceturtajā stāvā – bēniņos, starp vecām kastēm un vecām grabažām, tumsā un aukstumā – tur es gāju savu Tēvu pielūgt, dusas dienu iesākt, savu sirdi izkratīt – tur, vecajā kabūzītī. Bet tur bija tik labi, tur es mantoju mieru un spēku cīņām. Tēvs mani redzēja slepenībā un atmaksāja manai dvēselei gaismā. Ak, mans mīļais Tēvs! 

Tādas bija manas sākuma dienas, un arī vēlāk vienmēr es dusas dienās nenācu mājās. Kā es ātrāk pārnācu, tā kādam kaut ko tūlīt vajadzēja, bet es taču nekādu dalību negribēju ņemt pie darbiem. Tā es nācu mājās tik pēc saules. Vēders bija tukšs visu dienu, bet neko darīt. Vakarā daudzreiz paps mani kārtīgi iznerroja. Kad biju paēdusi, viņš mēdza teikt: “Redzi, tur bija klāt cūka, un Tu ēdi un nenoģībi, nenomiri. Labi garšoja, vai ne?“ Tā un daudzkārtīgi viņš mani ķircināja. 

Kādreiz tā sāpēja sirds, ka raudāt vien gribējās, jo visu dienu kā badā pavadījusi un bieži vien pat klīdusi šurpu turpu, lai tik nebūtu jānāk mājās, lai man atkal kāds neskrietu pakaļ, saukdams: “Meistarien, meistarien!” Es taču nevaru ņemt dalību darbā! Bet esmu viņiem vajadzīga, viņi gaida mani kā saulīti, bet, kad sagaida, tad atliek tikai zobgalības uz mēles. 

Pēc savas dabas vienmēr esmu bijusi klusa un maiga, un nekad neesmu uz daudz runāšanām bijusi, un uz strīdiem jau pavisam nē. Bet nu nepagāja neviena diena, nepārspīlēšu, ja teikšu, ka pat stundas neaizgāja, kad kādam bija uz mani kāda zobgalība, kāds āķīgs jautājums, kāds smādējums- kā es, mīļa meita būdama, tā varu mocīt savus vecākus. Vai tā tas esot Bībelē pavēlēts? Pavēlēts esot vecākus godāt, bet es dzenot tos kapā. Tā un dažādi mani ik dienas vārdzināja gan ļaudis, kas nāca veikalā, gan draugi, gan strādnieki, jo tie stāvēja darba devēja, mana papa, pusē. Cik maz es viņiem mācēju atspēkot! Tik vājas bija manas zināšanas! Taisnību sakot, es nekā nezināju patiesībai par godu ko sacīt, es tik zināju, ka mīlu Dievu, ka nevaru pret Viņa gribu dzīvot, jo Viņš taču tik žēlsirdīgi man dāvināja manu dzīvību! Citādi jau es gulētu kapos! Bet mani vecāki visu bija aizmirsuši vai arī vēl nebija to sapratuši, kā tas varēja būt un ko tad viņi darītu, ja manis vairs nebūtu. Ļoti, ļoti žēl bija mammas. Viņa vienmēr ar tik skumjām acīm noskatījās uz mani, ka tas galīgi manu sirdi satrieca. Mana nabaga māmiņa, viņa taču vienmēr bija tik mīļa un laba, bet tagad viņa turējās pret mani tik sveša, tik auksta! Kad gribēju viņu kā senāk samīlēt, tad viņa lēni mani pagrūda nost un sacīja: “Tu mani tik daudz apēdini un tad lien vēl klāt mīlēties. Ej tik nost!” Tas viss bija bezgala skumji. Es jutos tik viena. Man bija mans Dievs, bet tomēr tā pēkšņi šķirties no visa, pat no mammas tuvuma un no viņas mīlestības, man tas bija izmisīgi smagi. Es bieži raudāju. Bet tad es skandināju sev ausīs vārdus: “Kas tēvu vai māti vairāk mīlē nekā mani, tas manis nav vērts!” Es taču gribēju būt Dieva mīlestības vērta un tāpēc dažādi klusināju savu bērna sirdi, un tad iepriecinājos, ka Jēzus saka: “Tā ir mana māte, mani brāļi un manas māsas, kas mana debess Tēva prātu dara.” Un ja nu man nav māju, ja man nav pat sabatiņu kur iesākt, nav mierīga stūrīša, tad taču reiz Kungs ir apsolījis dot visu, pat Debesu mājas. Un tā es klusībā mierinājos. 

Bet tad paps ar mammu sadomājās, ja nu viņi man neko nevar padarīt, tad sasauca manus brāļus un svaines, māsu un radus un sprieda par mani, sauca mani priekšā kā pie augstās tiesas un katrs savu gudrību un savas pavēles teica. Visu kopā saņemot, kaunināja mani par manu stūrgalvību, par manu bezsirdību. Sprieda, ko lai ar mani dara? Biju klusa un mēma. Bet viena svainiene Olga mācēja mammu apmierināt ar to, ka gan jau man pats par sevi viss pāriešot, gan jau iztrakosies, izķēmosies, un viss būs labi. Es biju viņai pateicīga. Bet mans mīļais brālis Fricis (Spodras papus), tas raudāja tik gauži kā pie mana zārka viņš nebūtu gaužāk raudājis. Viņš tik vaimanāja: “Mana nabaga māsiņa, mana nabaga māsiņa!” Tā mani mīļie neviens mani nemēģināja saprast. Neviens! Kad nu arī no šīs “augstās tiesas” nekas neiznāca un es, pēc viņu domām, paliku pie savas stūrgalvības un savas jocīgās nostājas, tad vairāk man arī nekādu “tiesu” nesauca. Tikai mamma man pateica, lai es nesakot to dienu un laiku, kad iešu pie kristībām. Viņa to neizturēšot. 

Bet, kad nāca kristību laiks, tad man tomēr bija jāsaka, jo kā es varētu pazust, ja viņi nezinātu, kur es esmu. Kristības bija Rīgā 25.februārī 1935.gadā. Savādi, ar mani neviens neko nestrādāja, nevienu Bībeles stundu, nevienu jautājumu nenoskaidroja, neko neko – draudzei likās, ka es laikam esmu no Emmas izskolota. Īstenībā es maz ko zināju. Bet mani uzņēma ar lielu prieku, un drīz vien es strādāju dažādos draudzes amatos. Amati bieži vien man bija par trim un četriem, jo uzticība uz mani bija liela. Kristīti tikām reizē 12, un visi gandrīz jauni. Tas bija brīnišķīgs laiks! Daudzus apsveica ar ziediem un sagaidīja mājās ar līksmību. Es kā blēdis ielīdu savā istabiņā klusi un priecīgi, ka neviens nav mani redzējis, un biju pateicīga  Dievam, ka nu esmu īsts loceklis. No mammas gan bija jāsaņem tāds žēls skatiens un rūgts pārmetums. Bet lai! Neko darīt! 

Tā sākās jauna dzīve ar klusumu, ar vientulību, ar to bija jāpierod, jo nevienam no agrajiem draugiem un pielūdzējiem manis vairs nevajadzēja. Es tiem biju sveša. Tikai vienīgais Matisons dažkārt atbrauca vēl ar riteni, un mēs aizbraucām kādus gabalus, jo viņš nebija tik asi noskaņots pret mani. Bet tomēr valodas vairs nekā nesaderējās, un arī viņš vairs nenāca. Un tā bija labi, es teicu sev: “Miers visu draugu pīšļiem!”

(turpinājums sekos)