Valda Reķe, 2022.
Septītā piezīme: CETURTDIENA.
Zaļais režīms. Sarkanais režīms jeb zona. Uzzināju, ka ir arī dzeltenā zona. Vai krāsām ar zonu vai režīmu ir kāds sakars?
Visvairāk krāsu kombināciju ir dabā. Sniegotā ziemā tās grūti ieraugāmas, tāpēc jau radām savējās, jo alkstam pēc krāsām un krāsainības.
Sarkana roze ar zaļu kātu. Sarkanas magones zaļā pļavā. Dzeltens narcišu lauks. Zaļo uzgleznot ir visgrūtāk, jo daba ir tik unikāli skaista. Mākslinieki saviem audzēkņiem plenēros nedod zaļo krāsu, tā jāveido pašiem pēc gaismas un ēnām, no zilās un dzeltenās, pievienojot citas - gaišākas un tumšākas.
Pandēmijas laiks un zaļi-sarkani-dzeltenās zonas, tautā saukti režīmi, rada apgrūtinājumus, atkāpes no ierastā. Režīmam nav krāsu, ja nu vienīgi melnā. Vecākiem ļaudīm vārds “režīms” asociējas ar laiku, kad bijām spiesti pakļauties nevēlamai varai, tas saistās ar ilgām un gaidām pēc brīvības. Jā, pandēmija ir nebrīve, jo slimības vienmēr nāk ar ierobežojumiem, pret kuriem cilvēki gan aktīvi, gan pasīvi pretojas – vieni, jo viss jaunieviestais viņiem ir nepieņemams un nepareizs, otri, jo viņiem ir novērota tieksme pretoties visam, vienmēr atrast iemeslu pret kaut ko cīnīties, lai kas tas būtu. Un, ja vēl viņu draugi vai ievērojamas autoritātes tā dara, tad kāpēc neprotestēt un nespēlēt demokrātiju?
Vai jūtos labi, jo kvalificējos “zaļajai zonai vai režīmam”? Vai neeju veikalos, kur ir “sarkanais režīms”? Šodien biju iestādē, kura darbojas “dzeltenajā zonā”. Tā arī nesapratu aprakstīto atšķirību – zaļā un dzeltenā, bet varbūt visi citi to saprot. Tāpēc klusēju un nejautāju.
Tik ierasti zaļš, sarkans, dzeltens – tas ir luksofors. Kurš gan nav “grēkojis,” pārejot ielu pie sarkanās gaismas, jo netīk gaidīt, līdz iedegsies zaļā, un nav nevienas tuvojošās mašīnas? Varbūt tiešām kāds ir ļoti “kāds”, kurš tiešām likumpaklausīgi stāv un gaida zaļo gaismu, pat ja tālumā nav saredzams neviens auto? Visu cieņu!
To gan es ļoti gribu, lai citi ievēro šīs gaismas – tie, kas pie stūres. Lai gaida, pat ja nav itin neviena gājēja, lai nebrauc, kad iedegusies sarkanā gaisma. Pretējā gadījumā sauktu tos par pārkāpējiem. Tas taču man ir bīstami, gan veselībai, gan dzīvībai, vai ne tā?
Domājot par krāsām, ir cilvēki, kurus dēvē par daltoniķiem, kas neatšķir dažas krāsas, īpaši jauc zaļo un sarkano. Ir novērots, ka šī lieta arī iedzimst, piemēram, mazdēli pārmanto no vectēva. Kāda mamma man stāstīja, kā to atklājusi savam piecgadniekam: abi lasījuši meža zemenes, un mamma brīnījusies, kāpēc dēlēns lasa gan nogatavojušās – sarkanās-, gan arī met groziņā pavisam zaļās. Izrādās, viņam visas vienā krāsā. Šī īpatnība nav defekts, tā vienkārši ir, un ar to var labi sadzīvot.
Sadzīvot – tas ir tik svarīgi! Arī ar zaļajām, dzeltenajām, sarkanajām zonām, kuras kādreiz, visticamāk, būs pagātne.
Pierakstījos uz vebināru “Krāsu un ķermeņa valodas ietekme uz personas uzvedību”. Pēc divām nedēļām zināšu vairāk.
Visvairāk krāsu kombināciju ir dabā. Sniegotā ziemā tās grūti ieraugāmas, tāpēc jau radām savējās, jo alkstam pēc krāsām un krāsainības.
Sarkana roze ar zaļu kātu. Sarkanas magones zaļā pļavā. Dzeltens narcišu lauks. Zaļo uzgleznot ir visgrūtāk, jo daba ir tik unikāli skaista. Mākslinieki saviem audzēkņiem plenēros nedod zaļo krāsu, tā jāveido pašiem pēc gaismas un ēnām, no zilās un dzeltenās, pievienojot citas - gaišākas un tumšākas.
Pandēmijas laiks un zaļi-sarkani-dzeltenās zonas, tautā saukti režīmi, rada apgrūtinājumus, atkāpes no ierastā. Režīmam nav krāsu, ja nu vienīgi melnā. Vecākiem ļaudīm vārds “režīms” asociējas ar laiku, kad bijām spiesti pakļauties nevēlamai varai, tas saistās ar ilgām un gaidām pēc brīvības. Jā, pandēmija ir nebrīve, jo slimības vienmēr nāk ar ierobežojumiem, pret kuriem cilvēki gan aktīvi, gan pasīvi pretojas – vieni, jo viss jaunieviestais viņiem ir nepieņemams un nepareizs, otri, jo viņiem ir novērota tieksme pretoties visam, vienmēr atrast iemeslu pret kaut ko cīnīties, lai kas tas būtu. Un, ja vēl viņu draugi vai ievērojamas autoritātes tā dara, tad kāpēc neprotestēt un nespēlēt demokrātiju?
Vai jūtos labi, jo kvalificējos “zaļajai zonai vai režīmam”? Vai neeju veikalos, kur ir “sarkanais režīms”? Šodien biju iestādē, kura darbojas “dzeltenajā zonā”. Tā arī nesapratu aprakstīto atšķirību – zaļā un dzeltenā, bet varbūt visi citi to saprot. Tāpēc klusēju un nejautāju.
Tik ierasti zaļš, sarkans, dzeltens – tas ir luksofors. Kurš gan nav “grēkojis,” pārejot ielu pie sarkanās gaismas, jo netīk gaidīt, līdz iedegsies zaļā, un nav nevienas tuvojošās mašīnas? Varbūt tiešām kāds ir ļoti “kāds”, kurš tiešām likumpaklausīgi stāv un gaida zaļo gaismu, pat ja tālumā nav saredzams neviens auto? Visu cieņu!
To gan es ļoti gribu, lai citi ievēro šīs gaismas – tie, kas pie stūres. Lai gaida, pat ja nav itin neviena gājēja, lai nebrauc, kad iedegusies sarkanā gaisma. Pretējā gadījumā sauktu tos par pārkāpējiem. Tas taču man ir bīstami, gan veselībai, gan dzīvībai, vai ne tā?
Domājot par krāsām, ir cilvēki, kurus dēvē par daltoniķiem, kas neatšķir dažas krāsas, īpaši jauc zaļo un sarkano. Ir novērots, ka šī lieta arī iedzimst, piemēram, mazdēli pārmanto no vectēva. Kāda mamma man stāstīja, kā to atklājusi savam piecgadniekam: abi lasījuši meža zemenes, un mamma brīnījusies, kāpēc dēlēns lasa gan nogatavojušās – sarkanās-, gan arī met groziņā pavisam zaļās. Izrādās, viņam visas vienā krāsā. Šī īpatnība nav defekts, tā vienkārši ir, un ar to var labi sadzīvot.
Sadzīvot – tas ir tik svarīgi! Arī ar zaļajām, dzeltenajām, sarkanajām zonām, kuras kādreiz, visticamāk, būs pagātne.
Pierakstījos uz vebināru “Krāsu un ķermeņa valodas ietekme uz personas uzvedību”. Pēc divām nedēļām zināšu vairāk.
Dzīvojot pandēmijā. Ikdienas piezīmes. (7)
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, februāris 19, 2022
Rating:
Reviewed by VA redakcija
on
sestdiena, februāris 19, 2022
Rating:
Nav komentāru: