Dzeltenā kaite

Annas Zaķes autobiogrāfija (18.turpinājums) 

Cik bezgala daudzreiz man galva vai plīsa no jautājumiem, no atbildēm, no pratināšanas un no atbildības veikalā. Ak, es biju kā viena uzvilkta stīga, kurai jāskan un jāskan, un pareizi jāskan. Protams, es biju jauna, un spēka bija jau daudz pēc plaušu slimības uzkrājies – man arī nenāca prātā, ka esmu tomēr vēl tikai meitene – sieviete, kam nav ozola sīkstuma. Es tik zināju, ka man vajag un ka cita nav, kas manu vietu aizpilda, un es dzīvoju vienā steigā, tiešām nebija vaļas ne ēst. Un ko ēdu, sevišķi pusdienās, to, tā sakot, vienkārši “sariju”. Veikalos pusdienu laika nebija, un tāpat arī strādnieces pusdienu laikus neturēja, bet adot iekoda un viss. 

Vai tā varēja ilgi viss labi iet? Nē! Nāca atkal vājums. Neatceros, vai bija trīs vai četri gadi pagājuši pēc lielās plaušu slimības un pēc manas atgriešanās, kad sāku justies nelabi, sevišķi, kad paēdu. Tā uz vemšanu vien mudinājās. Kas tas bija? Nebija jau laiks iet pie ārsta. Bija ziema, un ziemas bija mūsu karstākais pļaujas laiks, kā tad var kavēt laiku un iet pie ārstiem! Tā es cietos un pacietos, un gaidīju, kas notiks tālāk, bet savā prātā nolēmu, kad paies Ziemassvētki, kādu brīdi būs drusku vaļīgāk, un tad iešu pie ārstiem. 

Ziemassvētkos mums ar jauniešiem bija sarunāts aizbraukt uz Auci ar dziesmām. Mamma ar papu bija nodomājuši aizbraukt pie brāļa Friča uz Dobeli. Atceros, pienāca svētku pavakare, un paps ar mammu aizbrauca, bet es sapirkos dažādus kārumus un gaidīju nakti divpadsmit, kad pie manis pienāks citi jaunieši un mēs brauksim. Paliku gluži viena pa visu māju. Bet man bija tik nelāgi, tik nelāgi. Un naktī, kad jaunieši atnāca man pakaļ, lai ietu uz staciju, es vairs nevarēju viņus ne pa durvīm ielaist, cik man bija slikti. Viņi aizbrauca bez manis. 

Esmu gluži viena. Ziema, istabas paliek aukstas, un man sākas drudzis, vemšana. Briesmīga vemšana! Salst, istaba auksta, vemju pods smird pie manas gultas, bet nav nevienas dzīvas dvēseles, kas man varētu palīdzēt. Briesmīgās mokās paiet trīs dienas, kamēr paps ar mammu atbrauc. Es esmu izmisusi gandrīz vai līdz nāvei. Kad nākošajā dienā ieskatāmies, es jau esmu dzeltena ar visām acīm. Dzeltenā kaite jeb botkins – saka ārsts. Vecāki grib zināt, kur tāds dabūts, un ārsts atbild, ka no pārpūlēšanās. 

Biju ļoti ļoti slima veselu mēnesi un tā novājēju, ka man kauliem pāri bija tikai āda, 10 kg bija nokritušies no mana svara. Man tagad bija 52 kg, kur pirms tam grozījās ap 62 vai 63 kg. Biju atkal nāvei ļoti tuvu. Palags, ar ko biju apsegta, arī tas man bija par smagu, likās, ka mani nospiedīs. Es neēdu, es nedzēru, es nevarēju pakustēties. Es tik redzēju, ka papus sēž netālu no manis un klusi raud. Bet tagad es nebaidījos no miršanas, nē! Es nelūdzu par dziedināšanu, es lūdzu tikai par piedošanu un vienmēr klusi aizvēru acis, jo vaļā tās turēt prasīja lielu spēku. Es tās aizvēru un domāju par jauku nomiršanu. Mani nespieda grēku nasta, kā kad paliku slima ar plaušām, bet tagad es biju Dieva bērns un varēju mierīgi mirt. Bet taču atkal Dievs bija domājis citādi. Mans debesu Tēvs atkal mani darīja pamazām veselu. 

Tas bija neticami, tas bija apbrīnojami, un tomēr es paliku vesela. Kaut lēni un pamazām, tomēr atlabojos saviem vecākiem par prieku. Tagad papus palika citādāks pret mani, viņš mani vairs nenerroja ne ar ēšanu, ne ar apsmiešanu. Viņš bija izjutis, kā gāja, kad nebija manis, kad visi bija pinušies kā pa pakulām, kad nebija meistarienes. Nu paps uzmanīja, lai es būtu paēdusi un lai man būtu arī naktsmiers gulēšanai. 

Cik reižu jau Dievs bija žēlojis manu dzīvību? Bērnu dienās šarlaka, tad difterīts, tad plaušu slimība un tagad botkins. Visas tās bijušas slimības ar nāves pazīmēm, tik smagas, tik grūtas, ka nekas netrūka no nāves, un tomēr Dievs mani atkal un atkal ir dziedinājis! Ak, cik mīlestības pilns ir Dievs parādījies manā dzīvē! Viņš gribēja, lai es dzīvoju! Lai Viņam vienam pateicība un gods! 

(turpinājums sekos)