Domas darba atstarpēs

Annas Zaķes autobiogrāfija (19.turpinājums) 

Bija jau vairāki gadi pagājuši, kopš biju draudzes bērns, pareizāk sakot, māsa Kalniņa. Biju ļoti cienīta un labi vērtēta, jo mani turēja par ļoti izglītotu un ļoti spējīgu uz visiem draudzes darbiem un visiem pienākumiem. Katru gadu draudzes sapulcēs, kad notika vēlēšanas amatiem, tad māsai Kalniņai noteikti bija jāsaņem daudzus, dažreiz četrus un pat piecus amatus draudzē. Gan biju skolotāja bērniem, gan lielajiem, gan sabatskolas rakstvedis, kas katru dusas dienu pirms apcerējuma nolasa iepriekšējās sabatskolas pārskatu un apcerējuma galvenās domas kopsavilkumu, gan biju misijas skapja pārzine un kasiere, saņēmu no Rīgas Apgādības rakstus un žurnālus un tos atkal izdevu tālāk, izdarīju norēķinus, gan jauniešu rakstvedis, harmonija spēlētāja, koriste un duetiste – arī dzejas kādreiz teicu, bet tās man lāgā negribēja padoties, un no tām es tiku vaļā. Tās labāk deva bērniem un pusaudžiem, bet es jau biju “precību gados”, t.i. pēc E.Vaitas rakstītā, es varēju jau par to domāt. 

Man bija jau 25, 26 gadi un vairāk, un mīlētāju bija daudz arī no draudzes brāļiem. Nav tā, ka pasaules ļaudis vien toreiz mani tik būtu mīlējuši, bet mīlēja arī draudzē, un nabaga brāļi bija cits uz citu ar greizām sirdīm, jo es biju mīļa un laba pret visiem, un neviens nevarēja zināt, kuram es vairāk pievērstos. Un, ja pie manis nāca viņi ciemos, tad tāpat es biju par katru priecīga, jo tas taču bija mans brālis! Es jau tā augas dienas biju starp svešiem ļaudīm, un kāpēc lai nepaciemotos omulīgi ar saviem brāļiem? 

Protams, mana omulība un mana laipnība tika arī pārprasta. Bija brāļi, kas iedomājās, ka viņš nu priekš manis būs “īstais”, bet man vēl tomēr bija meitenes prāts, un es par precēšanos nemaz nedomāju. Nemaz! Man patika jaunība, man patika arī, ka zēni lipa ap mani, bet doma par laulību bija bezgala tālu. Vienkārši sakot, man bija bailes domāt par precēšanos un par dzīvi ar vīru. Mani vispār biedēja laulību ainas, ko biju saklausījusies no savas mammas, ka laulības dzīve ir daudz ciešanu un vēl pie tam – bērni. Nu, ak vai, un ja man tāpat būs desmit bērni kā manai mammai, tad paldies! Negribu precēties! Tik bezgala bail man bija no daudz bērniem. Nē, nē, lai liek mani mierā! Kas man tagad nekait?! Viss man bija, nekā man netrūka! Kaut arī strādāt man nācās kā visiem melniem strādniekiem ar visiem spēkiem, ar visu enerģiju, ar katru laika brīža izmantošanu, jo dzīvokli vajadzēja uzkārtot un uzspodrināt jau ceturtdienas naktī, un piektdienās, kad uz pēdējo saules rieta momentu ieskrēju istabā, tad vajadzēja būt visam kārtībā, jo bija jau sabats. Bet tas viss neko nekaitēja, tas bija tā gadu no gada pierasts un nebija nekas sevišķs. Toties biju labi apģērbusies, par ko vienmēr mamma mani uzmundrināja: nopērc sev to, nopērc sev tādu kleitu vai tādu kostīmu, tādu cepuri vai tādas kurpes – viņai bija vaļas priekš manis par to domāt. Atceros, ka man nemaz nerūpēja daudz sev pirkties, bet mamma vienmēr bija par to nodomā, lai man būtu vienmēr kas jauns. Tā jau arī labi bija, jo man vienmēr bija kā rakstvedim jāstāv draudzes priekšā ar saviem pārskatiem. 

Kā jau iepriekš rakstīju, nekā man netrūka, kā tikai vienas lietas, tās man vienmēr pietrūka, proti, brīvā laika man nebija nemaz. Tā ilgojos lasīt E.Vaitas grāmatas, kuras priekš manis atvēra jaunu pasauli, tā to gribējās, bet nebija laika. Garās darbadienas stundas, lai gan biju jauna, tomēr atņēma bezgala daudz enerģijas, un vakaros vienmēr pārnācu no veikala nogurusi un piekususi pie miesas un pie gara. Divpadsmit un vairāk, tik garas darba stundas, tas bija gan ko izturēt! Tāpēc vakaros pārnākušai vairs nebija necik enerģijas lasīšanai. Tomēr es mācījos – vingrinājos spēlēt, jo papus ļāvās pielūgties un nopirka man klavieres. Skaistas, man ļoti patika- sarkanbrūnā (magoņkrāsas) krāsā. Samaksāja 1200 latu. Tā bija laba naudiņa tajā laikā. Bet mans prieks bija liels. Jo visu savu bērnību biju mācījusies un spēlējusi tikai uz citu klavierēm, bet nu man bija pašai! 

Centos lasīt arī vācu grāmatas no E.Vaitas, jo latviskās vēl tajā laikā bija maz tulkotas. Cītīgi vienmēr arī vēl rakstīju savas dienasgrāmatas. Kaut arī naktīs no miega aizkavējos, bet gribējās savai dienasgrāmatai kā savai vislabākajai draudzenei visu pastāstīt. Viņa, šī draudzene, bija laba, viņa klusēja par visu, ko viņai izstāstīju, ko viņai uzticēju, un es tāpēc drīkstēju izteikt viņai visu savu sirdi. Cik žēl, ka vairs neviena no šīm draudzenēm nav man paglabājusies uz vēlākiem gadiem. Būtu ļoti jauki lasīt un vēlreiz izjust jaunības jūtas. Bet nav. Līdz ar kravāšanām no vietas uz vietu vēlākos dzīves gados visas ir sadedzinātas, lai neizmētātos starp svešām acīm. Atliek tāpat tikai atmiņas, pie kurām dažreiz pakavēties. 

(turpinājums sekos)