Brūtgāni

Annas Zaķes autobiogrāfija (10.turpinājums) 

Mēs ļoti labi varējām ar mammu saprasties, es viņai izstāstīju visus savus noslēpumiņus, visas savas domas, un viņa bija tāda mamma, kas visu labi saprata un zināja vienmēr dot labu padomu, viņa tiešām man bija viena jauka mamma! 

Es arī izstāstīju savai mammai, kā mani viens jauneklis bildināja par sievu. Es biju tikai 14 gadu veca. Bet šim jauneklim bija jau 28 gadu – tātad jau cilvēks ar prātu. Viņš lūdza man kļūt viņam pa sievu, ar asarām un ar solījumu, lai tik es apsolos, bet viņš gaidīs, kamēr man būs 20 gadu. Viņš to visu ņēma tik nopietni un pat raudāja, bet man tik nāca smiekli. Es citu neko labāku nevarēju atrast, kā smieties par viņa tā saukto mīlestību un tādu muļķīgu domu par precēšanos. Nē, nē! Paldies! Es neko nesolīju un atraucos uz to, ka gribu jaunības brīvību, un viss. 

Neilgi pēc šī notika to pašu atkārtoja viens no vietējiem lietuviešiem – kāds veikala vadītājs, arī ap 28 gadu vecs. Bet viņš nesolīja gaidīt daudz gadus, sacījās gaidīt līdz 16 gadiem, lai varētu laulāties. Protams, tas bija vēl smieklīgāk. Bet pie šī jaunekļa nepietika ar smiekliem vien, viņš palika uzbāzīgs, un es viņu izdzinu no savām mājām. Vienkārši parādīju durvis – lūk, tur jūs varat iet! Nesmējos, bet biju barga. Biju dusmīga uz šo, vienkārši sakot, leiti, ko viņš gan iedomājās, ka es būtu lietuvieša sieva un te paliktu, šai mēslotā Žagarē?! Nē, nē – es biju arī patriote, un kas man daļas gar cittautieti! 

Kad es to visu izstāstīju mammai, tad viņa gan nobrīnījās par manu rupjo uzvedību, ka tādu bagātu jaunekli es esot tik rupji izdzinusi, bet arī mani nerāja, bet sacīja, ka labi, jo sievietei vajag savas tiesības dūšīgi aizstāvēt un, ja vajadzīgs, tad tā zem “četrām” var arī iepļaukāt, tas esot derīgi. Un tā mēs ar mammu sapratāmies. Kad nāca vēl citi “precinieki”, tad jau man bija amats rokā, un es zināju, kā ar tiem jāuzvedas.

(turpinājums sekos)