Vēlreiz par dzelžiem. Un Dievu

(iepriekšējo rakstu lasiet šeit – Dieva cilvēki starp dzelžiem)

Man daudzi ir jautājuši, kā beidzās mūsu stāsts ar apglabāto automašīnu Somijā. Es sākotnēji negribēju rakstīt. Man pašam šķiet, ka es pārāk bieži rakstu par sevi. Dievs par mums tā rūpējas, ka pašam bail – vai tikai nešķiet, ka es lielos. Bet draugi saka, tā tas nav. Un Dievs šorīt manās ikrīta sarunās ar Viņu iedrošināja, lai es uzrakstu. Īstenībā šajā laikā atkal bijuši tik daudz piedzīvojumu! Bet nu labi, šoreiz par mūsu automašīnu.

Te nu jūs fotogrāfijā redzat mūsu jauno auto. Pavisam jaunu! Vēl taču pirms dažiem mēnešiem man pat prātā nenāca, ka mēs kaut ko tādu varētu nopirkt un atļauties. Un, jāatzīst, daļēji tas ir pirkums ticībā.

Kad es iepriekš uzrakstīju par piedzīvoto Somijā, es vēl nezināju, vai atdabūšu kādu naudu no iztērētā. Mums bija kredītkarte, ar kuru norēķinājāmies, bet manā bankā kredītkarte nozīmē arī ceļojuma apdrošināšanu. Mums atmaksāja ne tikai velti nopirkto prāmja biļeti automašīnai, bet arī braucienu ar taksometru no Tallinas līdz mājām. Mūsu ziņā palika tikai evakuatora izdevumi. Ņemot vērā nenopirkto degvielu, mēs pazaudējām tikai ap 100 eiro.

Tiklīdz es nokārtoju visus dokumentus, lai atgūtu apdrošināšanas naudiņu, es nākamajā dienā negaidīti saslimu, nokļuvu slimnīcā, un, jāatzīst, joprojām vēl neesmu varējis atgriezties darbā. Par to, kā Dievs apbrīnojami kārtoja lietas slimnīcā, būtu jāraksta atsevišķi. Taču, atgriezies mājās pēc operācijas, spriedu, ka mēs kādu laiku varētu iztikt bez auto. Tomēr drīz vien secinājām, cik tas ir sarežģīti un arī dārgi. Bērniem aizbraukt pie vecmammas uz laukiem un atpakaļ jau izmaksāja pusi no auto mēneša maksas.

Var jau būt, ka es vēl šaubītos, ja Dievs mani neuzrunātu caur diviem apbrīnojamiem notikumiem. Pirmais bija kāds mūsu draudzes brālis, kurš nevēlas, lai viņa vārds būtu zināms. Viņam iepriekšējā dienā viens cits cilvēks bija uzticējis naudu ar vienkāršu norādi- lai viņš palīdz tam, kuram šobrīd ir vajadzība. Un brālis bija sajutis skaidru mudinājumu atbraukt pie mums, atvest naudu, lai mēs varētu nopirkt automašīnu. Tas bija tik negaidīti! Es pat sākumā atteicos, jo citiem taču vajadzības ir daudz spiedošākas! Tomēr beigās to pieņēmām. Lai arī sieva apņēmās daļu no naudas nodot vēl pāris cilvēkiem, mēs zinājām, ka šī nauda pie mums nonākusi, īpaši Dieva sūtīta.
Otrs notikums bija tāds, ko es pat sākumā neaptvēru. Man darba vieta pārskaitīja negaidīti lielu atvaļinājuma naudu. Tikai vēlāk, saņemot aprēķinu, sapratu, ka grāmatvede ir kļūdījusies un pārskaitījusi vienu tūkstoti par daudz. Aizrakstīju, un esam vienojušies, ka pamazām, laika gaitā, atvelkot no algas, es šo pārmaksu atdošu. Taču tajā brīdī manā rīcībā neizprotam bija nonākuši 1000 eiro, un es jutu drošu pamudinājumu no Dieva lūkoties jaunas automašīnas virzienā. Viņš mani iedrošināja: šī ir nauda pirmajai iemaksai.

Droši vien nav vērts stāstīt, kā mēs izvēlējāmies mūsu jauno automašīnu. Man joprojām bija jāizcīna zināma ticības cīņa. Galu galā par auto tagad katru mēnesi jāmaksā 150 eiro, un mūsu budžets arī līdz šim ir bijis diezgan saplānots. Taču savās ikrīta pastaigās ar Dievu esmu saņēmis nepārprotamu apliecinājumu par to neraizēties. Nauda būs!

Tā nu mums ir auto. Un mēs esam ļoti pateicīgi Dievam par šo dāvanu. Un arī par ticību, ka Viņš visu gādās. Protams, es cilvēciski rēķinu, ko darīt tālāk. Sieva saka, ka mēs varam ielocīties esošajā ģimenes budžetā. Un droši vien tā ir. Es pats Dievam esmu teicis, ka labprāt strādātu vairāk, lai varētu piepelnīties. Iespējams, ka Dievs tādu iespēju dos (kā Viņš to ir darījis ne reizi vien). Mēs brīnāmies par ziņām, kas parādās plašsaziņas līdzekļos – valsts grasās būtiski palielināt trešā bērna pabalstu, tāpat mums paliks vairāk naudas pēc gaidāmās nodokļu reformas. Es tiešām ar interesi vēroju, kā Dievs gādā mums līdzekļus. Man ir Dieva dāvāts iedrošinājums, ka nauda būs ne tikai ikdienas tēriņiem un auto, bet mēs vēl nākamgad ar ģimeni varēsim aizbraukt kādā ekskursijā. Var jau būt, ka es alojos, bet esmu daudzkārt piedzīvojis, kā Dievam patīk mūs iepriecināt.

Post Scriptum vietā vēl viena maza epizode. Tajā dienā, kad atbraucām ar jauno auto no salona, zinājām, ka līdz nākamajai algai gan būs jāsaraujas – pirmie tēriņi vienmēr ir lielāki. Sieva teica, ka no kredītkartes jāaizņemas kādi 20 eiro. Iebraucām veikalā pēc pārtikas. Kad es jau liku pirkumus bagāžniekā, Tatjana jautāja, kas tur mētājas pie mašīnas? Es pat nebiju ievērojis. Zemē salocīti gulēja 20 eiro! Devos, lai iekāptu mašīnā, un pie durvīm ieraudzīju vēl vienu divdesmitnieku. Mašīnā tos sadalījām – 20 eiro sievai, 20 man tēriņiem. Protams, tas bija negaidīti. Acīmredzot, kāds šo naudu bija pazaudējis, un es ceru, ka šim cilvēkam tas nebija sāpīgs zaudējums. Bet man bija sajūta, ka Dievs atkārtoti mani iedrošina - Viņš par mums gādās. Vienmēr.