Iepazīšanās ar Laimoni

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (14.turpinājums): 

Pēc nedēļas viņa atnāca atkal kopā ar jaunu puisi- radinieku, vārdā Laimonis. Viņa iepazīstināja un pastāstīja, ka pēc dažām dienām Laimonim jāiet dienēt armijā. Tikai pusgads pagājis kopš kristījies. Pārdzīvoja, kā būs. Zināja, kā klājas adventistu puišiem sabata dēļ. Visi sirsnīgi lūdzām Dieva palīdzību, spēku, gudrību, ko darīt, kā izturēt. Šķiroties sarunājām apmainīties ar vēstulēm, sūtīt garīgu stiprinājumu.

Atvadoties Olgas tante man pie sevis piedāvāja istabiņu. Jutos laimīga un pārsteigta. Martas tante gan satraucās, kas būs ar viņu. Kur dabūt citu kopēju? Viņai bija jāsaprot, ka es ilgāk vairs nespēju. Piederīgie meklēja izeju un atrada- ievietoja pansionātā.

Tajā dienā, kad Laimonis devās prom uz tālo Krievijas apgabalu, ar tanti braucām viņu satikt. Klāt mūs nelaida. Redzējāmies tikai pa gabalu, aiz žoga.

Viņš izdarīja kļūdu, iepriekš par savu ticību armijniekiem neko nepateicis. Tāpēc nokļuva slepenā daļā. Kā viņam gāja, nestāstīšu. To viņš tikai pats var pastāstīt. Varu teikt vienīgi to, ka daudz nācās pārciest un izturēt. Tāds nu bija tas komunistiskās diktatūras laiks.

Dzīvodama pie Olgas tantes, jutos vislabāk. Te man beidzot pašai bija sava istabiņa, kaut gan caurstaigājama. Viņa bija laba, līdzjūtīga, kristīga māsa. Vīrs gan bija neticīgs, bieži dzēra.

Kad Laimonis no dienesta atgriezās mājās, pirmā pieturas vieta bija pie mums, kur vēl joprojām dzīvoju. Ar to arī sākās mūsu patiesā draudzība un mīlestība. Tā kā es strādāju par pavāru, viņš bieži nāca pie manis paēst vakariņas pa kluso, caur tumšo eju.

Tā paša gada 6. jūnijā svinējām kāzas. Abi bijām nabagi. Tikai tas, kas pie rokas. Paši kāzas uztaisīt nevarējām, ne arī mūsu mammas. Kāzas sarīkoja Rīgas 7. draudzes koris pie brāļa Broka privātā mājā. Kāzas patiešām bija svētīgas, skaistas, neaizmirstamas. Uz mūžu palikušas atmiņā.