Vakar piedzīvoju negaidītu izaicinājumu – Helsinkos saplīsa mūsu ģimenes auto. Apmēram piecus kilometrus pirms ostas, kur bija jādodas mājās ar prāmi. Pats par sevi tas nav nekas neparasts. Neparasti ir tas, kā šādos brīžos atklājas Dievs. Vēl gan ir daudz jautājuma zīmju. Bet varbūt tieši tāpēc ir vērts uzrakstīt tagad – lai to atcerētos tad, kad uz dažiem jautājumiem būs rastas atbildes.

Mūsu auto nebija jauns – tam bija 16 gadi. Taču vairāk nekā trīs gadus, kopš tas bija mūsu ģimenes īpašumā, tas kalpoja gandrīz bez remonta. Atsevišķs Dieva brīnumaino piedzīvojumu stāsts būtu par to, kā Viņš šo auto palīdzēja sagādāt. Bet šoreiz ne par to.

Pirms brauciena devos garākā sarunā ar Dievu. Izlūdzos, lai Viņš pārrauga mūsu ceļojumu. Sacīju gan par mūsu pieredzējušo auto, gan citām iespējamām ķibelēm. Un saņēmu iedrošinājumu no Viņa izbaudīt gaidāmās priecīgās dienas.
To arī darījām. Bijām ar bērniem divas dienas atrakciju parkā, dzīvojāmies trīs naktis pa kempingu. Dievs par visu gādāja un rūpējās. Vakar no rīta devāmies atpakaļceļā, cerēdami vēl pāris stundas apskatīt Helsinkus.

Bija palikuši apmēram 5 kilometri līdz ostai, kad negaidīta skaņa lika apstāties ceļa malā. Pabraukt vairs nevarēja. Protams, sākotnēji bija apjukums, bērni lūdza Dievu. Pagāja dažas minūtes, kamēr es aptvēru zvanīt vispirms 112 un tālāk pa ķēdītei nonākt līdz evakuatoram.

Nedomāju, ka ir vērts šeit stāstīt visu sīkumos. Taču svarīgākais ir tas, kā šādās situācijās Dievs spēj atklāties un parādīt savu labestību caur cilvēkiem. Mani uzreiz nobrīdināja, ka tikai 150 eiro maksās auto aizvilkt līdz autoservisam. Kad vēlāk tur tika kalkulēts, ka detaļas būs pieejamas tikai nākamajā nedēļā, tas viss maksās vairāk nekā tūkstoš eiro, un nav vēl zināms, kad viss būs gatavs, es izmisīgi sacīju Dievam, ka esmu bezizejā. Man pirmdien jābūt darbā, sieva ar bērniem bez telefona sakariem ir kaut kur Helsinku centrā, naudas šādam remontam man nav, prāmja biļetes iet zudumā, bet mājās mēs netiekam. Ko darīt?

Dievam patīk sarežģītas situācijas, vai ne? Jo Viņam nav nekā sarežģīta, drīzāk Viņam tā ir iespēja atklāties. Mans evakuatora vadītājs izrādījās pirmais Dieva sūtītais eņģelis. Viņš ne tikai gaidīja, kamēr es tieku skaidrībā autoservisā, viņš arī uzņēmās tulka lomu ar tiem, kas angliski nerunāja. Kopā izrēķinājām, ka par tādu naudu es varētu nopirkt divus līdzīgi vecus auto Helsinkos. Pārvest pāri salūzušo auto ar prāmi izrādījās pārāk dārgi (Tallink uz prāmja uzvilkt auto neļauj, bet evakuators maksā 800 eiro!). Tā tapa ideja par autokapsētu. Un lai gan viņš šaubījās, vai Latvijas auto tik viegli varēs norakstīt Somijas autoplacī, tas izrādījās vienkārši. Mēs atkal uzvilkām mūsu vāģi uz evakuatora un devāmies kārtot papīrus. Sverot, kārtojot dokumentus un gaidot, es pirmo reizi šajā juceklī ļoti skaidri izdzirdēju Dieva balsi. Interesanti, ka Viņš tik bieži mani noķer, atvainojiet par atklātību, tualetē. Tieši tur nepārprotami Dievs sacīja: „Neraizējies, viss būs labi. Izbaudi arī šo piedzīvojumu!” Un es zināju, ka Dievs priecājas, ja es Viņam uzticos, lai gan tajā brīdī tik labi nemaz nejutos.

Es vairākas stundas izbraukāju daudzus desmitus kilometru apkārt Helsinkiem evakuatora kabīnē, un beigās viņš mani ar visām daudzajām somām aizveda līdz ostai. Šoferis teica – ja būs jauns izsaukums, viņam būs jādodas prom, un man viss būs jāturpina pašam. Bet izsaukuma nebija! Tikai tad, kad bijām pie ostas vārtiem, viņam piezvanīja. Bet mēs jau bijām klāt. Un viņš pat nepaņēma visus 150 eiro – tikai 130. Es nezināju, kā lai viņam pasaku paldies. Taču viņa ziemeļnieciskajos vaibstos es nekādas īpašas emocijas nemanīju.

Apkrauti ar paunām, mēs paspējām uz mūsu kuģi! Un tad es piedzīvoju, ko nozīmē draudze. Es dažiem draugiem feisbukā uzrakstīju par ķibeli un jautāju, vai viņi nevar apskatīties, cikos iziet pēdējais autobuss no Tallinas. Es vēl šobrīd nespēju aptvert Dieva labestību cilvēkos. Vesela virkne cilvēku pieteicās atbraukt no Rīgas uz Tallinu mums pakaļ! 4 stundas turp, četras atpakaļ pa nakti! Nē, to es negribēju atļaut. Turklāt arī nejutu pamudinājumu šādu upuri pieņemt viena apsvēruma dēļ – mūsu ģimenei ceļojums bija apdrošināts. Automašīnas nāvi mana apdrošināšana neparedzēja, taču ceļojuma grafika izmaiņas bija iekļautas riskos. Es cerēju, ka apdrošinātāji apmaksās autobusa biļetes vai arī sliktākajā gadījumā viesnīcu un tad biļetes nākamajā dienā. Noskaidrojām, ka vienu autobusu varbūt var paspēt, ja vien būs brīvas vietas un nenotiks aizkavēšanās. Kad piezvanīja vēl viens draugs Gunārs Rodins un piedāvāja braukt pakaļ, viņš pēc mana atteikuma ieminējās, ka ostā vajag paņemt taksi, lai nokļūtu līdz autoostai. Un tajā brīdī es jutu, ka šis padoms ir no Dieva. Es tikai nezināju, ka Dievam ir vēl kaut kas padomā.

Uz autobusu mēs būtu paspējuši, taču mums paskaidroja, ka visas vietas esot izpirktas jau krietni iepriekš! Un tad nāca trešais negaidītais piedāvājums – braukt uz mājām no Tallinas ar taksometru! Tas likās kaut kas neiespējams, taču taksometra vadītājs, kurš mūs veda uz autoostu, skaidroja, ka viņš varot aizvest ar lielu atlaidi. Viņš tiešām bija neatlaidīgs! Un es nedzirdēju Dieva NĒ. Sarēķinājām, un iznāca, ka pārnakšņot Tallinā vislētākajā viesnīcā (kādu var bez rezervācijas atrast) un tad no rīta piecatā ar autobusu doties mājup izmaksās dārgāk nekā tūdaļ ar taksometru uz mājām. Šis ceļš mums izmaksāja 175 eiro.

Vadītājs izrādījās ļoti jauks cilvēks. Visu ceļu runājāmies, trijos naktī viņš pie mums vēl izdzēra kafijas krūzi un tad devās atpakaļ uz mājām, sarunājuši, ka šovasar viņš pie mums atbrauks ciemos ar visu ģimeni. Bet mēs laimīgi šajā naktī jau gulējām savās gultās.

Šorīt devos garā sarunā ar savu Debesu Tēvu un pārrunāju vakardienas saspringtos notikumus. Dievs varēja ļaut mūsu auto salūzt pēc 10 kilometriem (mums nobruka ātrumkārba), un es noteikti no Tallinas būtu centies to dabūt uz mājām un labot. Dievs ļāva mums izbaudīt visu ceļojumu, taču apturēja to tieši pirms prāmja. Kāpēc? To es nezinu. Iespējams, ka es ieguldītu naudu vecā mašīnā, un būtu atkal citas ķibeles. Man tieši augustā bija jāiziet tehniskā apskate. Varbūt Dievs pasargāja no vēl lielākām nelaimēm? Dievs man ir atbildējis ļoti vienkārši – neraizējies, uzticies Man! Un es ticu – ja es redzētu visu no Dieva perspektīvas, es pats gribētu, lai ar mani notiek tas, kas vakar notika. Man patīk, kā foršā rakstniece E.Vaita raksta – ja mēs redzētu visu tā, kā Dievs redz, un būtu Viņa vietā, mēs liktu šiem notikumiem risināties tieši tādā pašā veidā. Viņš savā labestībā mums dod vislabāko!

Es, protams, nezinu, vai un ko man atmaksās Swedbank apdrošināšana no maniem tēriņiem. Man nav skaidrs, kad un kā mēs tiksim pie cita auto. Kā jau sākumā rakstīju, man ir daudz jautājuma zīmju. Bet Dievs man šorīt mežā sacīja, ka Viņš grib mums sagādāt vēl kaut ko labāku nekā ģimenei bija līdz šim (bet bija ļoti labi!). Man nav ne jausmas, kā un ko Viņš grasās to izdarīt, un kas man ir jāmaina paša plānos. Bet to jau es redzēšu! Un tas noteikti būs tikpat forši kā vakar, kad mēs Dieva gādību varējām piedzīvot ar daudzajiem Viņa cilvēkiem Somijā, Igaunijā un Latvijā.
Dalīties Google Plus

Aidis Tomsons:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru