Dzīvesvietas izaicinājumi turpinās

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (15.turpinājums): 

Sākās jauna problēma. Nebija kur dzīvot. Pie Olgas tantes precētam pārim nebija vietas. Neviens neko piedāvāt nevarēja. Pēc neilga laika saņēmām uzaicinājumu no Ainažiem. Kāds vecāks adventistu pāris piedāvāja dzīvokli privātā mājā. Vēlāk māja varētu palikt mūsu īpašumā. Tik tālu prom no draudzes ļoti negribējās. Nezinu, kur būtu bijusi tuvākā draudze. Lūdzām, meklējām, gaidījām citu risinājumu. Tāds patiešām nāca.

Martas tantei, pie kuras kalpoju, bija māsa. Viņa palaikam atbrauca paciemoties. Uzzinājusi, ka mēs meklējam, kur dzīvot, piedāvāja savu variantu. Viņa dzīvoja Mežciemā privātā mājā. Mums piedāvāja nelielu 9m2 istabiņu ar kopīgu virtuvi. Priecīgi piekritām.

Tur arī sākās mūsu kopīgā dzīve. Tur arī piedzima mūsu pirmais dēls Vilnis.
Pierakstījušies bijām citur. Laimonis pie 1. draudzes locekles Pļaviņas Valijas, un es turpat netālu divistabu dzīvoklī pie divām māsām Cēsu ielā. Dzīvokļa saimniece bija jau labi gados, akla. Otra jauna, pāri 40.

Kad piedzima Vilnis, viņš automātiski tika pierakstīts pie manis, lai gan četriem kvadratūra, saskaņā ar likumu, nebija pietiekama. Jaunajai māsai, kam uzvārds bija Adatiņa, tas nepatika.

Tad kādā dienā mums Mežciemā dzīvokli uzteica. Pie saimnieces nākšot dzīvot viņas māsas dēls Arnis, jo esot no sievas izšķīries un nav kur dzīvot. Radās atkal problēma. Mēs jau bijām trīs.
Kur iet? Ko darīt? Meklējām, lūdzām.
Likās bezizeja. Kas mūs ar mazu bērnu pieņems? Uz kuru pusi doties?