Pasakiet man! Vai visi mācās?

Rīgas Centra draudzes ērģelnieks Modris Zaķis ir pazīstams kā talantīgs mūziķis un komponists.

Taču retais zina, ka Modris raksta arī dzeju. Un ne tikai.

Viņam ir savas pārdomas par to, kas notiek draudzē, ar cilvēkiem, sabiedrībā. 

Daļu no savām atziņām Modris ir uzticējis mums, lai mēs ar tām varētu dalīties plašākā lasītāju lokā.

Kāpēc ir tik daudz skandalozu faktiņu, arī ģimenes līmenī? Kādēļ dialogos viens cilvēks paliek tikai pie sava un otru ignorē? Pasakiet man, ļautiņi!

Kādēļ viens ir tolerants, otru gatavs uzklausīt, kaut paša domu gājiens ir citāds? Gatavs pateikt, ka šajā jomā es domāju citādi, bet, iespējams, tu pareizāk šo jautājumu saprati. Kādēļ ir šie solīdie ļaudis, kur tie rodas? Pasakiet man to, mīļie ļautiņi!

Kādēļ viens skatās uz otru vispirms ar drūmu sejas izteiksmi, un ja viss ir labi, tad tikai atplaukst? Kādēļ kādi pasauli redz gaišos toņos, ieskaitot paša dzīvi? Bet citiem visi (gandrīz visi) liekas ļauni, slikti pret viņiem izturas, neapkalpo iestādēs kā nākas. Tikmēr pirmie uzsmaida tiem, kas viņus apkalpo, un saka – paldies? Sakiet man to, ļautiņi!

Vieniem visu laiku liekas, ka ar viņu dzīvi teju teju kaut kas slikts notiks, un dzīve saies “galīgā dēlī”. Tomēr citi uztver to visu likumsakarīgāk un cerīgāk ar domu, ka, ja nu viss tomēr nebūs tik labi kā gribētos, tad arī tas varbūt būs “labi” paša rūdījumam. Sakiet, lūdzu, vai šis modelis ir slikts? Vai vispār loģisks motto dzīvē, kas paredz vienu vai otru dzīves secību sagaidīšanu un tomēr līdzsvarotu risināšanu, ir slikta lieta?

Laikam visiem vēl jāiet skolā. Augstskolu pabeigt- tas ir par maz. Vajadzīgas vēl dzīves un paša sevis analīzes meistarklases. Daži tās meklē paši (tas gan ne visai bieži). Bet dzīve šīs mācības piespēlē, un tās jau ir citā kategorijā, brīžiem augstākās meistarklases ietvaros. Esmu to piedzīvojis. Tad agrākie aprēķini un formulas, kas bija paša galvā, vairs nedarbojas un piedzīvo “galīgu fiasko”. Man bija jāmācās gandrīz visu no baltas lapas un atkal jāiet uz priekšu.

Bet šī skola ir augstāka nekā sākumskola. Tajā iestājoties, pašam liksies – kur tad ir mani iepriekšējie motto un postulāti, kuros jutos itin drošs? Tad vari justies kā pirmklasnieks, kas gandrīz neko vairs neprot. Bet – nē, nē! Tu būsi jau augstākā kursā nonācis ar daudz praktiskākām iemaņām un prasmēm. Pēc laika, atskatoties atpakaļ, tu to sapratīsi. No šī, ja tā var teikt, augstākā viļņa tu vari atkal uz laiciņu tikt parauts neziņas sfērā. Bet tas nekas. Tie ir dzīves procesi, bieži vien ieplānoti no augšas. Bet visā tajā gribas teikt-  labi, ja cilvēks mācās, kaut cik mācās!
Bet, ja stagnē, tad tā ir tukša skola, bezjēdzīgi pavadīts laiks.