Pazaudētais dzīvoklis

Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 1.turpinājums 

Viss aizsākās pirms daudz gadiem, kad vēl bija dzīvs Lienes brālis, un Beāte dzīvoja pie viņa – sava tēta. Mums ar Lieni piederēja trīsistabu dzīvoklis, kuru izremontējām un jauki iekārtojām. Mūsu dzīves apstākļi bija labi.

Tas bija 2007.gada rudens, kad notika nelaime. Lienes brālis Kristaps strādāja celtniecībā. Jumts bija kļuvis slidens. Viņi abi ar pārinieku diemžēl nebija piesprādzējušies. Viņš slīdēja līdz jumta malai, kur vēl kādu laiku balansēja, taču, nespējot noturēties, nokrita lejā. Tā Kristaps gāja bojā.

Beātes mamma nebija stipra, pārdzīvojums darīja savu, un viņa nogāja no ceļa. Beātei nebija kur palikt. Bija jāizvēlas, vai par viņu parūpējas kāds radinieks, vai arī viņa tiek sūtīta uz bērnu namu.

Beāte sāka dzīvot Limbažos pie vecmāmiņas, Lienes mammas. Taču mammai bija ļoti trūcīgi dzīvošanas apstākļi. Ar krāsni apkurināmā istabiņa bija piekvēpusi gluži melna, bet tualete atradās koridorā – koplietošanas telpās. Bija skaidrs, ka viņām ir vajadzīga cita mājvieta. Mums gan tobrīd piederēja dzīvoklis Līgatnē, taču Kristaps bija apglabāts Limbažos, mamma katru dienu gāja uz kapiem, un viņa nebija gatava kardināli mainīt savu dzīvesvietu. Droši vien, ka mūsu tālākā rīcība bija kļūdaina, bet nezinājām, ka viss tā izvērtīsies...

Tā kā mūsu ienākumi nebija regulāri, banka aizdevumu dzīvokļa iegādei atteica. Uzrunājām tuvu radinieku, kuram naudas netrūka. Faktiski viņš bija Lienes mammai un arī Beātei ļoti tuvs cilvēks, kurš būtu varējis iedot naudu tāpat vien vai vismaz bez procentiem. Tomēr viņš naudu aizdeva, pieprasot ne tikai bankas, bet biznesa procentus, turklāt – lika ieķīlāt mūsu svaigi izremontēto Rīgas trīsistabu dzīvokli. Plānojām, ka no viņa aizņemsimies, lai steidzīgi nopirktu mammai dzīvokli, tikmēr pārdosim dzīvokli Līgatnē un naudu radiniekam atdosim. Proti, šādā veidā iemainīsim Līgatni pret Limbažiem. Tobrīd dzīvokļu cenas bija līdzvērtīgas.

Sameklējām Limbažos nelielu, jauku divistabu dzīvoklīti. Un tad nāca neparedzētais, kas skāra daudzus – sākās krīze. Līgatnes dzīvokli pārdot vairs nebija iespējams. Bija strupceļš.

Mēs maksājām procentus aizdevējam, taču sapratām, ka ilglaicīgi šīs saistības nevarēsim pavilkt. Summa bija pārāk liela. Radinieks atteicās izrādīt jelkādu pretimnākšanu un sarunās neielaidās. Ir cilvēki, kas, šķiet, pat izjūt baudu, redzot, ka tu no viņa esi atkarīgs. Mums nācās pārdot trīsistabu dzīvokli, lai atdotu parādu. Tas bija skumji. Iznāca, ka mēs savu trīsistabu dzīvokli Rīgā samainījām pret mazo dzīvoklīti Limbažos.

Sākās mūsu grūtie klejošanas gadi. Vispirms īrējām dzīvokli Zolitūdē. Nosacījumi bija labi, bet pats līgums tika noslēgts tikai uz gadu. Pēc gada saimniece paziņoja, ka grib īres maksu būtiski paaugstināt. Mums vajadzēja meklēt ko citu.

Nākamais piedāvājums bija no Baložiem, kur mums ļoti patika. Tika izīrēts mājas otrais stāvs ar labiem nosacījumiem. Bet arī tur līgums tika noslēgts tikai uz gadu. Bijām priecīgi, ka esam tikuši pie citas mājvietas, un apkārtne bija tiešām skaista. Tā kā saimniece bija pazīstama, ticējām, ka pēc gada varēsim vienoties par līguma pagarināšanu. Pagāja gads, un ļoti negaidīti saimniece pārsteidza mūs ar to pašu: gribam vairāk. Cik vairāk? Gandrīz divreiz vairāk.

Tas bija ļoti smags laiks. Tobrīd nopietni bija saslimusi mana mamma, viņai vajadzēja pastāvīgu kopšanu, tāpēc viņu uzņēmām pie sevis. Beāte bija sasniegusi skolas vecumu, un viņa Limbažos pie Lienes mammas vairs nevarēja palikt. Mēs pieņēmām arī viņu. Taču mums pašiem vairs nebija, kur dzīvot.

Kādam pazīstamam cilvēkam Jūrmalā bija veca māja, kura atradās kritiskā stāvoklī. Telpas bija ļoti maziņas, ērtību nekādu, sausā tualete, pagalmā bija ūdens pumpis, kurš ziemā parasti aizsala. Taču mums nebija, kur citur doties. Bija augusta mēnesis, un mēs ar visām mantām pārcēlāmies uz šo māju. Mēģinājām mazajā miteklī kaut kā saspiesties. Taču sapratām, ka pārlaist ziemu tur nevarēsim, tāpēc turpinājām aktīvi meklēt dzīves vietu.

Jāpiebilst, ka Līgatnes dzīvokli mēs beigās pārdevām par nelielu summu, šķiet, pieciem vai sešiem tūkstošiem. Bet pircēji nevarēja visu uzreiz samaksāt, vienojāmies, ka viņi to paņems uz nomaksu, katru mēnesi pārskaitot simtu.

Kad ziema bija jau teju klāt, radās cerība. Bulduros atradām dzīvokli, kura saimnieks bija gatavs izrādīt pretimnākšanu. Viņš gan sākumā prasīja lielāku samaksu. Iepriekš viņš bija izīrējis to vasarniekiem. Vasarā dzīvokļu īre Jūrmalā ir dārga, un ar nopelnīto naudu pietiek, lai pēc tam visu ziemu dzīvoklis varētu stāvēt tukšs. Taču pastāvīgā īrnieku maiņa saimniekam bija apnikusi. Iepriekšējie vasarnieki bija sabojājuši griestus, bija arī vēl citi postījumi. Tas viss bija pamudinājis viņu meklēt ilgstošākus īrniekus. Pēc pārrunām ar mums viņš piekrita īres maksu samazināt.

Beidzot mums bija iespēja noslēgt garāku īres līgumu. Šajā Bulduru dzīvoklī nodzīvojām 6 gadus, līdz pat 2018.gadam. Tas bija mēbelēts dzīvoklis, turp devāmies tikai ar vienu savu rakstāmgaldu. No mūsu iepriekšējās iedzīves nekas gan daudz vairāk pāri nebija palicis.

/turpinājumu lasi šeit.../