Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 2.turpinājums 

Dzīvoklis Bulduros bija labs, tomēr ilgas pēc savām mājām neizzuda. Turklāt mūsu vajadzībām tas bija par mazu. Sākām sapņot par kaut ko, kas nebūtu pagaidu. Par īri bija jāmaksā, bet ja šo naudiņu varētu atdot par bankas kredītu savai mājai!...

Lai gan naudas mums nebija, sākām lūkoties pēc kaut kā savējā. Faktiski tas ir maigi teikts. Mēs sākām aktīvi meklēt: pētīt nekustamo īpašumu sludinājumus, staigāt pa bankām, interesējoties par iespējām aizņemties.

Protams, te ir jārunā par realitāti. Mums nav cietas, regulāras, oficiālas algas  Man ir daudz privātstundu, ar ko pelnu, ir honorāri, autoratlīdzības un lielāki projekti, kuri nav katru mēnesi, nav pastāvīgi. Protams, ir darbs Mūzikas akadēmijā, bet tur summa nav liela. Liene, savukārt, ir individuālais komersants, turklāt apgādībā trīs bērni – Beāte arī kļuva par mūsu ģimenes locekli. Un šis kopums bankām nepatīk.

Nopelnīto naudu iemaksājām kontā, veidojot apgrozījumu, katru mēnesi maksājām par īri. Apstaigājot dažādas bankas, aktīvi stāstījām par apstākļiem un iespējām. Taču visās bankās reakcija bija līdzīgi noraidoša – jums nav garantēti regulārie ikmēneša ienākumi. Viņus interesēja vienīgi regulārs ienākums. Mēģinājām pārliecināt, ka ar naudu, ko maksājam par dzīvokļa īri, varētu segt bankas ikmēneša kredīta maksājumu. Tomēr šādās sarunās bankas neielaidās. Turklāt, jāatzīst, mēs jau skaidri zinājām, ka gribam nevis dzīvokli, bet māju…

Raugoties uz visu no šodienas skatupunkta, es zinu, ka tā tam vajadzēja būt. Ja mēs tomēr būtu spējuši ar kādu banku vienoties, uzņemoties parādsaistības, tad nebūtu tā, kā ir tagad…

Nolēmām, ka jāsāk krāt naudu pirmajai iemaksai. Taču mums kaut kā bez gala neveicās. Ziniet, kā tas ir – tiklīdz tu kaut ko iekrāj, uzrodas lielāki tēriņi, un atkal no iekrātā nākas paņemt. Pēc gada, kad vajadzētu būt sakrātai noteiktai summai, konstatē, ka nekas nav izdevies.

Kāpēc mēs tomēr meklējām un krājām, kaut arī banka aizdevumu nedeva? No racionālām pozīcijām raugoties, tas bija diezgan utopiski. Bet manī bija izjūta, ka Dievam būs kas sakāms. Vairakkārt izšķirošos dzīves brīžos esmu piedzīvojis ko līdzīgu. Vai to var saukt par ticību?

Es mudināju Lieni sekot līdzi sludinājumiem internetā. Viņa gan teica: „Nu, Māri, kā es varu skatīties, ja naudas mums nav?” Tas bija diezgan sāpīgs jautājums. Bet es zināju, ka Liene ļoti ilgojas pēc mājas, un mani neatstāja doma, ka Dievs agri vai vēlu radīs kādu risinājumu. Varbūt banka apžēlosies? Liene teica, ka es dažbrīd dzīvoju ilūzijās.

Tas bija pagājušais gads, kad vienā brīdī, šķiet, iestājās kritiskais brīdis. Šķita, ka cerības ir jāatmet. Es gan Lienei teicu: „Kāpēc tu šaubies? Es esmu pārliecināts, ka mums būs sava māja!” Bet, jāatzīst, arī man vienā brīdī sāka likties – varbūt tiešām jānolaižas uz zemes un jāattopas? Kad citi tevi līdzās kurbulē, tad arī pārliecība sāk šķobīties. Vai nav muļķīgi meklēt, ja neko nevar atrast? Un ko gan mēs gribējām atrast? Vai māju, kas maksā zem 100 tūkstošiem, ir tuvu Rīgai, un kurā ir iespējams uzreiz dzīvot? Bet arī tādas naudas mums nebija. Liene bija aprēķinājusi, ka maksimālais kredīts, ko varētu atļauties, būtu 80 tūkstoši eiro. Tā būtu summa, kuru mēs ik mēnesi 40 gadus varētu atmaksāt.
Tālāk no Rīgas atrast varēja. Liene ierosināja – meklējam 100 kilometru rādiusā! Bet ko nozīmē katru dienu braukt 100 kilometrus uz darbu un tikpat atpakaļ?! Mums darbs ir Rīgā. Kādu dienu speciāli devāmies uz Dobeli, kas ir nepilnus 80 kilometrus no Rīgas. Šķiet, tad Liene saprata, ka tik tālu lūkoties nevar. Minēju – līdz 60 kilometriem vēl var meklēt, bet tālāk būs grūti izturēt. Viņa tomēr turpināja meklēt arī tālāk.

Un tad pirms pusotra gada atskanēja telefona zvans…

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru