Māja kā ķīla

Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 7.turpinājums 

Ko darīt? Es taču nevarēju vēlreiz zvanīt uz Austrāliju un sacīt, ka man atkal nav naudas! Tas taču būtu absurds – jautāt vēl 26 tūkstošus!

Sākās drausmīgas stundas, kad zvanīju pa visu Latviju. Zvanīju cilvēkiem, kam varētu būt pieejamas lielākas summas. Vienam, otram, trešajam, arī no draudzes. Neviens palīdzēt nevarēja. Protams, nebija jau runa par 100 eiro, ko iespējams aizdot, bet par ievērojamu naudu. Pat tie, kam ir bizness un šī summa nav no lielākajām, brīva nauda tāpat vien nestāv, tā visa ir apgrozībā.
Lēnām mācās virsū izmisums. Ko tagad darīt? Visas cerības par savu mājvietu izplēn?!

Un tad ienāca prātā kāds cilvēks. Ar viņu pagātnē saistījās ļoti nepatīkama pieredze finansu jomā. Arī viņš ir mans radinieks. Savulaik pēc tēva nāves bija mantojuma lieta, kurā viņš rīkojās, teiksim, tā, ne pārāk labi… Tas ir cits stāsts. Bet nu tieši šie pagātnes notikumi daudzus gadus bija mūs šķīruši. Viņš bija cilvēks, ar kuru (ja neskaita to radinieku, kurš “savāca” mūsu Imantas dzīvokli) es neparko negribēju sazināties un uzsākt sarunas par naudu. Tomēr man nebija izvēles. Liene gan vēlāk teica, ka izvēle bija – māju nepirkt. Bet par to es biju aizmirsis, šādu domu pat nepieļāvu.

Tā nu es piezvanīju savam brālēnam. Viņš ieņem augstu amatu Latvijas Valsts mežos. Izstāstīju viņam, ka esmu noskatījis māju. Viņš par maniem līdzšinējiem dzīves apstākļiem labi zināja. Sacīju, ka man vajadzīga nauda. Vai viņš var aizdot? Brālēns ierunājās, ka kaut kāda nauda viņam ir. Cik vajag?
„26 tūkstošus.”
„Cik?!”
„Nu, 26 tūkstošus.”
„Drausmīga nauda,” viņš teica. Man gan tā nelikās tik drausmīga. Tobrīd iedomājos, cik viņš pelna, zināju arī, kur viņš dzīvo un ka nav nabadzīgs.
Sacīju: „Neesmu baigais lūdzējs. Ja tev nauda ir un vari palīdzēt, tad labi, ja nē, tad nē.
„Nu labi,” viņš beigās teica. „Varu tev aizdot.”
Es sacīju: „Brīnišķīgi. Man to vajag šodien.”
Viņš pat apjuka. „Nu nē, tā tas nenotiek, ir jānoslēdz līgums…”
„Bet, protams, varam tikties, noslēgt līgumu, visu izdarīt, kā nākas.”
„Jā, bet kā lai zinu, ka tu man atdosi?”

Kad es dzirdēju šo jautājumu… Protams, loģisks jautājums. Tikai mana pagātnes pieredze…
„Kā lai es tev garantēju, ka šo naudu atdošu? Ko es varu piedāvāt?”
Viņš jautāja: „Tev mašīna ir?”
„Jā, ir.”
„Kura gada auto?”
Pateicu, ka braucu ar 10 gadus vecu Zafiru. Klausules otrā galā iestājās klusums.
„Kas tev vēl ir?”
Es sacīju: „Nu, nekā vairs nav. Tikai sievas mammas dzīvoklis Limbažos.”
„Nē, tas nav nopietni. Vienīgais, ko varam – ieķīlāt tavu nenopirkto māju…”
Lai arī kādas domas un izjūtas šis piedāvājums raisītu, es sapratu, ka cita ceļa nav! Viņam ir biznesa domāšana, un, protams, viņš nodrošinās.
Jautāju, cik ātri varam visu izdarīt. Viņš sacīja: „Ātrākais, rīt. Un tas jau būs ātri.”

Tikai rīt! Bet ko lai dara? Zvanīju mājas saimniecei, kura gaidīja naudu. Sacīju, ka banka joprojām manu naudu pārbauda… Tā jau arī bija. Es taču nevarēju viņai teikt, ka man daļa no naudas vispār nav pieejama.

Nākamajā dienā ar brālēnu tikāmies. Aizgāju pie viņa uz darbu. Parakstījām aizdevuma līgumu. Sarunājām, ka pēc pāris stundām tiksimies bankā, un viņš turpat no sava konta pārskaitīs naudu uz manējo.

Bija dienas vidus. Satikāmies bankā. Turpat naudu pārskaitījām. Šķita, beidzot viss tuvojas atrisinājumam. Protams, neparasta izjūta – savu vēl nenopirkto māju jau biju ieķīlājis… Brālēns pēc naudas pārskaitīšanas devās prom, bet es paliku, lai aizskaitītu mājas pārdevējiem atlikušos 26 tūkstošus.

Bankas darbiniece vēlreiz ielūkojās manā kontā –  tagad tur atradās visa vajadzīgā summa. Labi, viņa vēl tikai pēdējo reizi visu pārbaudīšot. Lai es pagaidot. Viņa aizgāja. Ilgāku laiku bija prom. Un tad, kad beidzot atgriezās, sacīja: „Piedodiet, ir problēma…”

/turpinājumu lasi šeit.../