Bankas kļūda un...

Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 8.turpinājums 

Tajā brīdī man šķita, ka asinsspiediens uzkāps līdz 200. Bankas darbiniece paziņoja: “Mēs vakar kļūdījāmies. Rezervētā summa, kurai jūs nevarat piekļūt, ir nevis 26 tūkstoši, bet 36 tūkstoši.”
Tajā brīdī es cilvēciski neizturēju. Es uzsprāgu. „Kā, lūdzu?! Jūs – kā banka – kļūdījāties?!”
„Jā,” viņa sacīja, „aprēķinos bija kļūda.”
„Bet kā tas iespējams?!!”
„Vai jūs nekad dzīvē nekļūdāties?”
 Es knapi varēju apkopot savas domas: „Mēs šajā brīdī runājam par jums nevis par mani!..”
„Vienalga kā, bet diemžēl vēl 10 tūkstoši jums nav pieejami.”
Es tajā brīdī… Tas bija vienkārši neticami, tas bija gluži vienkārši neticami…

Zvanīju saimniecei. Sacīju: „Banka joprojām pārbauda naudu.” Ko es varēju sacīt? Vienīgais, tajā brīdī vienojāmies, ka aizskaitu to, ko varu. Un paliek vēl 10 tūkstoši, kurus man atkal bija jāatrod.
Austrālijas radiniece šajā laikā man zvanīja vairākas reizes dienā. Līdz šim viņai sacīju, ka viss ir kārtībā, banka tūlīt pārbaudīs naudu, un viss būs izdarīts. Šoreiz es viņai atklāju, ka viss nenorit tik vienkārši. Teicu, ka noticis pārpratums, un pie 10 tūkstošiem es netieku klāt. Un tad… viņa, kas gadiem bija auklējusi domu par mūsu ģimenes māju, apņēmās trūkstošo naudu sameklēt!

Viņa ir cilvēks… pat grūti atrast īstos vārdus. Es taču zināju, ka viņai brīvas naudas vairs nav. Pašai jāuztur sava ģimene! Joprojām līdz galam nezinu, kā viņa to nokārtoja. Bet zinu, ka viņa ir no tiem cilvēkiem, kurš ir kā eņģelis kāda cita cilvēka dzīvē. Kurš gatavs izdarīt absolūti visu, lai otram būtu vieglāk, lai palīdzētu!

Ar prieku un lielu pateicību vienojos, ka, tiklīdz bankas rezervētā nauda man būs pieejama, aizskaitīšu viņai šos 10 tūkstošus atpakaļ.

Tā nu pārskaitīju mājas saimniecei atlikušo summu un… mūsu ģimenes lielākais darījums bija noticis – mums bija sava māja!!!

Jā, šajā brīdī gan bija parāds brālēnam (26 tūkstoši), parāds radiniecei (10 tūkstoši), bet zināju, ka šo naudu varēšu atdot, tiklīdz nokārtošu mantojuma lietu. Tātad bankai bija vajadzīga vien mantojuma apliecība, kurā norādīts, ka esmu vienīgais savas mammas mantinieks.

Uzsāku mantojuma procedūru. Pēc maniem aprēķiniem 3-4 mēnešu laikā – t.i., līdz novembra vidum – šim procesam vajadzēja noslēgties.
Man par lielu pārsteigumu, lieta sāka risināties ātrāk un… pilnīgi citādi, nekā biju domājis.

Oktobra sākumā manā kontā pēkšņi tika ieskaitīti 10 tūkstoši. To atskaitīja banka no manas rezervētās summas. Nekādus paskaidrojumus tā par šo darījumu nesniedza. Ļoti brīnījos, jo mantojuma lieta vēl nebija nokārtota. Tomēr biju laimīgs, ka daļa no bloķētās naudas ir pieejama.

Laimes brīdis bija īss. No bankas pienāca paziņojums, kurš burtiski mani sastindzināja. Tas vēstīja, ka pret mani ir uzsākts kriminālprocess…

/turpinājumu lasi šeit.../