Dažādās kongresa izraisītās sajūtas

Nupat aizritēja Baltijas Ūnijas kongress, kuru jau nodēvēja par “kluso kongresu”. Lai gan kongress, kurā pilnībā tika nomainīta ūnijas komanda, bija kluss un mierīgs, aizkadrā jūtams pavisam cits noskaņojums. Lasot Vēstis Adventistiem publicētos rakstus, var nojaust negatīvisma pieskaņu. Arī komentāri ir atšķirīgi. Cits nosauc to par apvērsumu, cits raugās ļoti cerīgi.

Šā visa sakarā man ir sakrājušās vairākas ilustrācijas, ar kurām vēlos padalīties. Atziņas nebūs jaunas un nedzirdētas, drīzāk apkopojošas.

Pirmkārt, kā tas jau ir iepriekš izskanējis, ka Vēstis Adventistiem (VA) draudzes vadības darbu atspoguļo melnākās krāsās, nekā tas patiesībā ir. Es to nevaru noliegt. Tai pašā laikā otrs mēdijs, Adventes Vēstis (AV) un citas oficiālās publikācijas, dara pretējo – izceļ tikai un vienīgi labās lietas, baidoties no negatīvā tēla sabiedrībā.

Brīžiem kaut kur dziļi zemapziņā uzpeld tādas sajūtas, ka VA raksti ir kā izstumtajam brālim, kurš apvainojies uz otru brāli. Tādam brālim, kuram otrs neļauj sēdēt uz soliņa, lai gan vietas pietiktu abiem.

Jā, tas nav glīti, izstumt brāli tikai atšķirīgo uzskatu dēļ. Bet priecātos, ja arī izstumtais būtu spējīgs saskatīt un ziņot par labo, kas notiek uz soliņa. Kaut VA nekļūtu tikai par AV pretsvaru, bet pats varētu noturēt līdzsvaru un būt neatkarīgs dziļākajā būtībā.

Kas attiecas uz šo kongresu un iepriekšējām draudzes vadības darbībām, tad VA ir centies izcelt tos notikumu aspektus un tās sajūtas, kas oficiāli tiek noklusētas. Tas, protams, ir ļoti vērtīgi, jo piešķir plašāku skatu. Šajā rakstā vēlos attēlot tās izjūtas un noskaņas, kas saistībā ar šī un iepriekšējo kongresu rezultātiem varētu būt abās viedokļu pusēs.

Tie, kas līdz šim ir pašaizliedzīgi darbojušies un centušies draudzi vest pareizā virzienā, šo maiņu var uztvert kā viņu pūliņu nenovērtēšanu. Tu esi vedis savu draudzi pa grumbuļainu ceļu tuvāk mērķim, labodams transporta sastāvu, liedams degvielu, uzklausot neapmierinātos pasažierus, un tad pienāk brīdis, kad atnāk kāds cits, negodīgi panāk tavu aiziešanu, lai pēc tam vestu visu sastāvu atpakaļ – pavisam citā virzienā. Sajūta ir kā vecam, nederīgam sunim, kurš ar kāju tiek izsperts no mājas.

Daļa to uztver citādāk. Visu laiku pašreizējā vadība mūs ir vedusi purvā, tuvāk liberālismam, ekumenismam un kompromisam ar pasauli. Beidzot ir jauns šoferis, kas aizvedīs mūs atpakaļ uz cietu klinti.

Šo situāciju var salīdzināt arī ar būvniecību. Līdzšinējie ir būvējuši draudzes torni. Jā, tas nav ideāls. Tomēr katrai skrūvei un katram elementam tur ir savs pamatojums. Tagad, kad visa vadība ir nomainīta, nākamie, kuri nezina būves tapšanas vēsturi, bez žēlastības un, iespējams, bez apdomas, var izdarīt lielu skādi.

Otri cer uz pārmaiņām. Nevis uz kosmētisku remontu, bet kapitālo. Ir jāizmet viss liekais un jāpārbūvē par jaunu, nesamocītu torni. Šeit es kā būvinženieris vēlos tikai novēlēt saprast, kuras ir nesošās konstrukcijas un kuras nav (tie, kas saprot būvmehāniku, pamanīs, ka, ja zāģeris iepriekšējā attēlā nozāģēs to slīpo dēlīti, viss tornis sagāztos).

Jaunievēlētie esot izteikuši tikai labus vārdus par iepriekšējo komandu. Tas izklausās skaisti un kristīgi. Un tomēr no iepriekšējās komandas nevienu nav paturējuši. Vai tad tiešām, pieredze no iepriekšējiem nebūtu noderīga? Tas vairāk līdzinās tikai ārējai, samākslotai pateicībai, kurai neseko apstiprinoša rīcība. Sakot: “Jūs strādājāt labi. Ceru arī uz turpmāku sadarbību!”, patiesībā jāsaprot: “Beidzot jūs esat prom! Caru, ka netraucēsiet mums strādāt!”

Otri teiks, kāpēc dramatizēt? Šajos amatos cilvēki tiek ievēlēti uz noteiktu termiņu. Un kas tur sevišķs, ka ir pienācis laiks piecelties no vadības krēsla un atdot to kādam citam. Vai tad draudzē darba trūkst?! Taisni labi, ka izglītotie un ļoti spējīgie mācītāji, kas bija vadībā, tagad vadītu kādas draudzes, izglītojot arī mūs vienkāršos lajus.

Lai kādos apstākļos mēs nonāktu, es ticu, ka Dievs mūs visur vadīs. Tiem, kuriem šķiet, ka ir pazaudēts viss, kas līdz šim grūtā darbā paveikts, novēlu saskatīt jaunajos apstākļos jaunas iespējas, kuras Dieva spēkā turpināt izmantot. Tiem, kas priecājas, ka beidzot esam uz pareizā ceļa, novēlu nebūt pašgudriem, kas var iztikt bez Dieva un pieredzējušo brāļu un māsu padoma.