Esam atraduši!

Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 5.turpinājums 

Tā bija sestdiena. Mēs jau bijām pārskatījuši daudz dažādu sludinājumu. Šis piesaistīja mūsu uzmanību ar zemo cenu. Liela māja Ragaciemā, netālu no jūras, zem 100 tūkstošiem. Klāt bija fotogrāfijas. Varēja redzēt, ka māja nav pilnīgi jauna, bet nav arī veca. Jābrauc skatīties!

Sludinājumā bija norādīts māklera telefona numurs. Es piezvanīju, jautāju, vai var svētdien braukt apskatīties? Nē, viņš dzīvojot Rīgā, varbūt varēs pirmdien, bet vispirms jāsazvanās. Viņš solīja atzvanīt. Svētdienas vakarā sazvanījāmies. Mākleris sacīja, ka iespējas apskatīt būs tikai otrdien. Labi, pieteicāmies, ka būsim. „Vai tiešām būsit?” varēja just, ka viņam viss laiks ir saplānots.

Otrdien mākleris mūs sagaidīja kopā ar mājas pārvaldnieku. Te pēdējos gados bija dzīvojis tikai vecs kungs. Īpašnieki, kas paši dzīvoja Krievijā, māju uzturēja attālināti. Atvērts bija tikai pirmais stāvs, augšējās guļamistabas bija slēgtas – tur glabājoties īpašnieku mantas. Iekšā mūs tur nelaida, nācās vien paļauties uz teikto, ka tās telpas esot labākā stāvoklī nekā pirmajā stāvā.

Lejas stāvā viss izskatījās diezgan bēdīgi. Te ilgstoši bija uzturējies suns un kaķis, kas visur bija atstājuši savus „nospiedumus”. Tomēr redzēju – Lienei māja jau no paša sākuma ļoti patika. Viņa tai brīdī redzēja daudz plašāk. Vēlāk Liene atcerējās – sajūta bija tāda, it kā tu gadiem būtu meklējis, nekur nekas nav derējis, un te beidzot varētu būt tava īstā vieta.

Atskatoties atpakaļ, nojaušu, ka pirmā stāva sākotnējais iespaids, kā arī otrā stāva slēgtās istabas bija par iemeslu, lai vairāki potenciālie mājas pircēji svārstītos un vilcinātos ar mājas iegādi.
Jautāju, vai ir vēl kādi pircēji? Jā, interesenti esot. Starp citu, pirms gada vai diviem viņi jau esot reiz mēģinājuši pārdot māju par divreiz lielāku summu, taču toreiz nav izdevies. Tagad saimnieki pateikuši, ka grib ātri tikt no mājas vaļā. Un mākleris ar pārvaldnieku mums prasīja tieši: vai jūs pirksiet, vai nē?

Bija ātri jādomā. Kā lai atbild uz šo jautājumu? Mums taču nav pietiekami naudas, lai nopirktu! Jā, ir diezgan daudz, bet tomēr pietrūkst. Ko darīt? Iet uz banku? Esmu tur jau tik daudz bijis!

Lēmums bija jāpieņem arī tādēļ, ka īpašnieki dzīvoja Krievijā. Ja mēs šo māju pirksim, tad viņiem būs speciāli jābrauc šurp no Krievijas. Tātad lēmumam jābūt galīgam!

Tajā sestdienā, kad ieraudzījām sludinājumu, bijām aizbraukuši ciemos pie Aida (Tomsona). Viņa teiktais iedrošināja un palika prātā – ja tā būs Dieva griba, māja būs mūsu. Aida sacītais, ka Dievs nekad neko nenokavē, iedvesa tik ļoti nepieciešamo mieru. (Jāpiebilst, ka vēlāk mēs satikām savu Jūrmalas kaimiņieni, kuras kolēģe, izrādījās, arī bija šo māju noskatījusi un grasījās pirkt…)

Metu kautrību pie malas un zvanīju uz Austrāliju. Pateicu, ka esmu atradis māju. Attālā radiniece jautāja, cik māja maksā. Nosaucu ciparu. Un tad viņa izsacīja neaptveramo – viņa vēlreiz pārskaitīs mums naudu – trūkstošo summu! Šis bija viens no tiem ļoti pārdabiskiem, nereāliem dzīves brīžiem, kas paceļ augstu virs zemes; kad saproti, ka piepildās lietas, par kurām neesi uzdrošinājies pat domāt un kas pārspēj visas tavas cerības.
Un tas tik skaidri iezīmēja vienu – iespēja tikt pie savas mājas bez bankas kredīta!

Tika nolikta līguma parakstīšanas diena. Tā bija piektdiena. Saimniece speciāli bija ieradusies no Krievijas. Tikāmies pie notāra. Aprunājāmies, it kā viss bija skaidrs. Un tad, kad notāram bija jāiesniedz mūsu pases, mājas saimniece sāka pārmeklēt somu… Viņa vilcinājās, līdz paziņoja, ka pasi ir atstājusi mājās. Ragaciemā. Bet mūsu tikšanās bija Rīgas centrā! Notārs teica, ka šajā dienā līgumu parakstīt vairs nebūs iespējams, to varēs darīt pirmdien no rīta. Visi sarunājām tikties pirmdienā, tai pašā vietā. Iestājās trīs gaidpilnas (negribas teikt, mokpilnas) dienas. Riski, lai līgums netiktu noslēgts, bija vairāki. Pats galvenais – nebija noslēgts rokasnaudas līgums. Tas nozīmē – saimnieki var pārdomāt jebkurā brīdī, laiks ir pietiekami, lai, piemēram, paaugstinot cenu, atrastu jaunus pircējus.
Tomēr kuri gan brīži, ja ne šie, pārbauda un nostiprina mūsu ticību?

Pienāca pirmdiena, un ar atvieglojumu ieraudzīju saimnieci ierodamies pie notāra. Parakstījām līgumu. Tad devos uz banku, lai pārskaitītu naudu. Spārnots ierados savā SEB bankā. Apsēdos krēslā iepretim bankas darbiniecei. Viņa aiz galdiņa jautāja, ko es vēlos – vai ņemt kredītu? Es gandrīz vai rādīju viņai garu degunu: sacīju, nē, es pērku māju un man ir nauda kontā, tā tikai jāpārskaita par noslēgto līgumu.
Darbiniece paņēma pirkuma līgumu, apskatījās manu kontu un tad ierunājās: „Ziniet, tik vienkārši nebūs…”

/turpinājumu lasi šeit.../