Nauda un padoms

Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 4.turpinājums 

Tā bija 2017.gada nogale, kad atkal piezvanīja šī sieviete no Austrālijas un apjautājās, kā klājas ar mājas meklēšanu. Es izstāstīju, ka pagaidām bankas ir skeptiskas, taču es meklēju un mēs noteikti atradīsim kādu risinājumu. Viņa teica: „Es katru dienu domāju par tavu māju.”  Zināju, ka viņa runā patiesību.

Un tad viņa paziņoja, ka pārskaitīs man vēl naudu. Es jutos neērti. Nu, kā var būt, ka viņa man pārskaita tik lielas summas! Viņai pašai ir bērni, liela ģimene. Tajā brīdī viņa nepateica, ka bija nomiris viņas brālis, un viņai bija palikusi brāļa nauda. Vienīgais, ko viņa teica – “tu neuztraucies, tas šoreiz nebūs kredīts”.

Viņa pārskaitīja. Kopā ar jau atsūtīto mums tagad bija tuvu pie 50 tūkstoš eiro!
(Tagad gribas ievilkt elpu un paklusēt… Kāpēc gan cilvēks, kurš divreiz mūžā ir bijis pie mums ciemos, būtu gatavs tik ļoti ziedoties un uzupurēties, lai mums palīdzētu?! Cik gan dažādi mēs, cilvēki, esam!)

Ja Tev ir nepilni 50 tūkstoši, Tu jau jūties pavisam labi, vai ne? Tu atkal ej uz banku! “Re, mums ir nauda! Cik jūs mums dosiet?”

Šoreiz saruna veidojās mazliet pielaidīgāka. „Jums vispirms jāatrod īpašums, un tad varēsim runāt,” sacīja bankas cilvēks.
„Bet mums vajag provizoriski zināt, cik lielā cenu kategorijā meklēt? 120, 130 tūkstoši?”

Taču atbilde bija kategoriska: vispirms jāatrod māja, kas mums patīk, un tikai tad varam nākt runāt. Es gan strīdējos - ja atradīšu kādu īpašumu, kas man patīk, ko tad lai es pārdevējam saku? Nezinu, vai man būs nauda, lai nopirktu? Un tad, kamēr bankā skaidrošu, vai vispār kredīts pieejams, tikmēr kāds cits manu noskatīto īpašumu jau būs nopircis! Taču bankas pārstāvis bija nelokāms – tas esot parasts process. Banka vispirms novērtē māju un tikai tad lemj, vai izsniegt kredītu.

Mēs atkal skatījāmies sludinājumus un meklējām. Braucām uz vienu, otro, trešo vietu. Baldonē skaista māja, bet 200 tūkstoši… Bīriņos lēti - 49 tūkstoši, projekts interesants, mūsdienīgs, bet ir tikai karkass – nepieciešami milzīgi ieguldījumi. Dobelē gatava māja par 89 tūkstošiem, it kā laba, bet šoseja blakus, un patālu no Rīgas. Katrā vietā kādas ievērojamas problēmas.

Tad 2018.gada vasarā uz Latviju atbrauca šīs Austrālijas sievietes meita. Viņa pie mums ciemojās, un, protams, jautāja par māju. Viņa prasīja: kas īsti ir par iemeslu, kāpēc jūs nevarat neko piemērotu atrast? Mēs sākām stāstīt savus meklējumus – vai nu māja ir par dārgu, vai pārāk tālu no Rīgas, vai platība par lielu. Mēs spriedām: nopirksim māju, bērni drīz izaugs un dosies prom, ko mēs ar tik lielu māju darīsim? Aizdevums, visticamāk, nebūs nomaksāts. Bet pirkt mazāku arī nav jēgas. Jau tagad četrās istabās knapi saspiežamies. Tā nu mēs neko nespējām atrast.

Šī sieviete sacīja: „Domājiet plašāk! Izvēlieties vietu, kura jums patīk un kur arī pēc 10 gadiem cilvēki labprāt vēlēsies māju nopirkt, ja jums tā gadījumā paliktu par lielu. Jūs tad varēsit to pārdot un meklēt kaut ko mazāku.”

Interesanti, atbrauc cilvēks no Austrālijas, pasaka pāris teikumus, un no pleciem noveļas smagums. Biju iedomājies, ka tas būs mans mūža pirkums! Un šī apziņa uzlika lielu slogu. Bet patiešām, kāpēc gan šis pirkums varētu būt uz mūžu? Tā nav! Ja situācija mainīsies, būs nākamais risinājums. Nevajag ieciklēties!

Viņa arī iedrošināja nebaidīties, ja māja nebūs “pirmā svaiguma”. Bija ieteikums meklēt saprātīgu balansu. Ja cilvēks pērk māju, kas ir pilnībā izremontēta un gatava tūlītējai dzīvošanai, viņš maksā par veikto remontu un lielā mērā pārmaksā par to, ka viss ir it kā gatavs. Viņasprāt, labāk nopirkt māju, kas nav pilnībā izremontēta, bet lai tajā var dzīvot. „Tad,” viņa teica, „māja maksās krietni lētāk, tu ieguldīsi savu darbu un naudu, bet vēlāk, ja vajadzēs, varēsi to pārdot krietni dārgāk.”

Viņas teiktais iedrošināja. Pēc sarunas mums palika vieglāk, rūpju smagums bija zudis. Viņa aizbrauca. Bet pēc nedēļas Liene ieraudzīja sludinājumu…

/turpinājumu lasi šeit.../