Māra Žagara rakstu sērija par Dievu un cilvēkiem - 9.turpinājums 

Kārtējo reizi bija noticis kaut kas neticams! Un šausminošs. Kriminālprocess pret mani tika uzsākts, pamatojoties uz Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas likumu, kā arī Krimināllikumu – par svešas naudas piesavināšanos mantkārīgos nolūkos.

Jutos briesmīgi. Zvanīju uz banku. Tur atbildēja, ka viņiem pār šo lietu vairs nav nekādas teikšanas, tagad tā ir Valsts policijas, precīzāk – Kriminālpolicijas kompetence.

Zvanot uz Jūrmalas policijas iecirkni, kur lieta atradās, noskaidroju – man būs jādodas uz pārrunām ar izmeklētājiem. Pirms tam gan bija nepieciešams iegūt mantojuma apliecību. Tā es nogaidīju līdz novembrim, kad apliecība bija gatava, un tad devos uz… jā, devos uz nopratināšanām.

Mani pratināja sieviete. Tiku iztaujāts no visām pusēm, ļoti daudz “kad, kā, kas”, vēl vairāk “kāpēc”. Skaidroju, ka man nebija ļaunprātīga nodoma, pārskaitot naudu pēc mammas nāves. Tāpat apgalvoju, ka esmu vienīgais savas mammas mantinieks, uz ko arī norādīja mantojuma apliecība. Tāpat man vajadzēja iesniegt tos pašus dokumentus par naudas izcelsmi Austrālijā, kurus jau iepriekš biju iesniedzis bankai.

Izmeklētāji vēlāk paši sazinājās ar Austrāliju. No turienes tika pieprasīti vēl papildus dokumenti. Arī mana sieva un viņas mamma tika izsauktas uz pārrunām.

Dažas nedēļas no policijas nebija nekādu ziņu. Zvanīju uz policijas iecirkni. Tur paskaidroja, ka lieta nodota prokuratūrā. Zvanīju uz prokuratūru. Tur norādīja, ka telefoniski nekādu informāciju sniegt nav iespējams.

Pēc kāda laika vēlreiz tiku aicināts uz iecirkni. Izmeklētāja man vaicāja, vai tiešām esmu kontaktējies ar prokuratūru? Atbildēju apstiprinoši. Viņa dziļdomīgi mani vēroja. Tad paskaidroja, ka parasti tā neviens nedara. Es minēju, ka vēlos turēt “roku uz pulsa”, lai lieta neiegulst plauktā. Viņa norādīja, ka šī lieta nav vienīgā, ar kuru prokuratūra nodarbojas.

Sarunas noslēgumā viņa gan kļuva pielaidīgāka un atklāja, ka vispār es atstāju visnotaļ inteliģenta cilvēka iespaidu. Tas manī radīja nelielu atvieglojumu un pat smaidu. Viņa atkal vērīgi pētīja mani. Tad teica, ka prokurors viņu brīdinājis, ka “ar inteliģentajiem” jābūt uzmanīgiem. Vairāk negribēju smaidīt.

Tā pagāja 3 mēneši. Gaidpilni mēneši.

Kādā saulainā februāra rītā es pastkastītē saņēmu vēstuli, ka kriminālprocess izbeigts, jo manā rīcībā nav saskatāmas noziedzīga nodarījuma pazīmes. Protams, ka tajā dienā saule iespīdējās spožāk.
Kopumā 7 mēnešus ilgais stāsts nu bija noslēdzies.

Dalīties Google Plus

VA redakcija:

"Vēstis adventistiem" ir neatkarīga Septītās dienas adventistu izveidota platforma, lai ziņotu par norisēm adventistu draudzēs Latvijā un pasaulē, kā arī notikumu tendencēm sabiedrībā.
Mēs ļoti priecātos, ja Tu, mūsu lasītāj, sāktu ar vien vairāk domāt - kas, kā un kapēc?
    Blogger komentāri
    Facebook komentāri

0 komentāri :

Ierakstīt komentāru