Es uzaugu Vestboro Baptistu draudzē. Kāpēc es to pametu?

Atziņu fragmenti no Meganas Rouperes (Megan Phelps Roper) runas TED konferencē:

Es biju piecgadīga meitene ar zilām acīm un apaļiem vaigiem, kad pirmo reizi pievienojos ģimenei piketā. Mana mamma lika man atstāt lelles mūsu mašīnā. Es stāvēju uz ielas stūra smagajā Kansas mitrumā, pāris duču paziņu pulkā, savās roķelēs turot plakātu, kuru toreiz vēl nespēju izlasīt: "Gejiem pienākas nāve." Tas bija sākums.

Mūsu protesti drīz kļuva par ikdienišķu un starptautisku fenomenu, un kā Vestboro Baptistu draudzes (Westboro Baptist Church) locekle, es kļuvu par neiztrūkstošu dalībnieci piketos visā valstī. Manas pret geju piketēšanas karjera un dzīve, kādu es to biju zinājusi, beidzās 20 gadus vēlāk, ko daļēji veicināja svešinieki caur Twitter, parādot man pieņemšanas spēku.

Manās mājās dzīve tika būvēta kā episka garīga cīņa starp labo un ļauno. Labie bija mana draudze un tās locekļi, bet ļaunie bija visi pārējie. Mūsu draudzes īpatnība bija tāda, ka mēs pastāvīgi bijām opozīcijā pasaulei, un tas ik dienas stiprināja mūsu citādību. Pants saka: "Nošķiriet nešķīstu no šķīsta", un mēs tā darījām. Sākot ar beisbola spēlēm līdz militārām bēru ceremonijām, mēs ceļojām cauri valstij ar neona protesta plakātiem rokās, lai darītu zināmu pārējiem, cik tieši "nešķīsti" viņi bija un tieši kāpēc viņi ir pakļauti lāstam. Tas bija visas mūsu dzīves fokuss. Tas man bija vienīgais veids, kā darīt labu pasaulē, kura atrodas Sātana klēpī. Tāpat kā pārējie mani 10 brāļu un māsas ģimenē, es no sirds ticēju tam, ko man mācīja, un nodevos Vestboro darba kārtībai ar īpašu aizrautību.

2009. gadā šī aizrautība aizveda mani līdz Tviterim. Sākotnēji cilvēki šajā platformā bija tieši tik naidīgi, kā es biju iztēlojusies. Viņi bija digitālā versija tiem kliedzošajiem pūļiem, kurus jau kopš bērnības biju redzējusi protestos. Bet šī digitālā trača viducī izveidojās savāds attiecību modelis. Kāds nokļūst manā profilā ar ierastajām dusmām un nicinājumu, es atbildu ar ierastiem Bībeles tekstiem, atsaucēm uz popkultūru un smaidīgām sejiņām. Viņi saprotamu iemeslu dēļ tiek samulsināti un satverti nesagatavoti, bet tad sekoja saruna. Un tā bija civilizēta - pilna patiesas zinātkāres no abām pusēm. Kā tas otrs varēja nonākt pie tik briesmīgiem secinājumiem par pasauli?!

Dažreiz šīs sarunas pārgāja uz reālo dzīvi. Cilvēki, ar kuriem es strīdējos Tviterī, atnāca satikt mani piketā, kad es protestēju viņu pilsētā. Viens šāds cilvēks bija vīrietis vārdā Dāvids. Viņš veidoja blogu ar nosaukumu "Jewlicious", un pēc vairāku mēnešu dedzīgas, bet draudzīgas strīdēšanās, viņš atnāca mani satikt piketā Ņūorleānā (New Orleans). Viņš man atnesa austrumu saldumus no Jeruzalemes, savas dzīvesvietas, un es viņam atnesu košer šokolādi un rokās turēju zīmi ar uzrakstu "Dievs ienīst Žīdus".
Nebija nekāda samulsuma par mūsu pozīcijām, tomēr tā līnija, kas šķīra draugu no ienaidnieka, sāka kļūt vairāk izplūdusi. Mēs sākām redzēt viens otru kā parastus cilvēkus, un tas mainīja veidu, kā mēs viens ar otru runājām.

Pagāja laiks, bet visbeidzot šīs sarunas iesēja manī šaubu sēklu. Mani Tvitera draugi veltīja laiku, lai saprastu Vestboro doktrīnas, un tādā veidā viņi spēja atrast pretrunas, kuras es pati nebiju pamanījusi visu savu dzīvi. Kāpēc mēs aizstāvējām nāvessodus gejiem, ja Jēzus ir teicis: "Kurš no jums ir bez grēka, lai pirmais met akmeni uz viņu?" Kā mēs varējām apgalvot, ka mīlam savu tuvāko, ja tajā pašā laikā lūdzām Dievu viņus iznīcināt? Patiesībā tā uzmanība, ko man veltīja svešinieki internetā, pati par sevi bija pretruna. Tas bija augošs pierādījums, ka cilvēki otrā pusē nebija dēmoni, kā man mācīja ticēt.

Šīs atskārsmes bija dzīvi mainošas. Kopš sapratu, ka mēs neesam dievišķās patiesības galējie arbitri, bet gan kļūdaini cilvēki, es vairs nespēju izlikties. Es nevarēju attaisnot mūsu rīcību – it īpaši mūsu nežēlīgo praksi protestēt bēru ceremonijās un svinēt cilvēku traģēdijas. Šīs pārmaiņas manos uzskatos veicināja uzticības zaudēšanu savai draudzei, un galu galā es vairs nespēju tur palikt.

Par spīti nepārvaramajām bēdām un biediem, es pametu Vestboro 2012. gadā. Tajās dienās, kad tikko biju aizgājusi, instinkts paslēpties bija paralizējošs. Es vēlējos paslēpties no savas ģimenes nosodījuma, kura vairs nekad ar mani nerunās – cilvēki, kuru domas un viedokļi man nozīmēja visu. Tāpat es vēlējos paslēpties no pasaules, kuru biju atmetusi tik ilgu laiku – cilvēki, kuriem nebija nekāda iemesla man dot otro iespēju pēc mana mūža antagonisma. Un tomēr, neticami, viņi man to deva.

Pasaulei bija pieeja manai pagātnei, jo tā bija pa visu internetu – tūkstošiem tvīti un simtiem intervijas, viss, sākot ar vietējām ziņām līdz šovam "The Howard Stern Show" – bet tik un tā tik daudzi mani pieņēma ar atplestām rokām. Es uzrakstīju atvainošanos par to postu, ko biju nodarījusi, tai pašā laikā apzinoties, ka atvainošanās nekad nevarēs atsaukt neko no tā. Viss, ko es varēju darīt, bija veidot jaunu dzīvi un atrast veidu, kā salabot kaut nedaudz no sabojātā. Cilvēkiem bija pamatots iemesls apšaubīt manu patiesumu, bet lielākā daļa to nedarīja. Un – ņemot vērā manu pagātni, tas bija vairāk, nekā es varēju cerēt – piedošana un labums no šaubām. Tas joprojām man liek brīnīties.

Savu pirmo gadu es pavadīju prom no mājām kopā ar savu jaunāko māsu, kura izvēlējās doties ar mani. Mēs devāmies bezdibenī, bet bijām pārsteigtas atrast gaismu un ceļu uz priekšu tieši tajā sabiedrībā, kurai mēs bijām uzbrukušas tik ilgu laiku. Dāvids, mans "Jewlicious" draugs no Tviter, uzaicināja mūs pavadīt laiku ebreju sabiedrībā Losandželosā. Mēs gulējām uz dīvāniem rabīna Hasidic un viņas sievas un četru bērnu mājā – tā paša rabīna, pret kuru es protestēju pirms trim gadiem ar uzrakstu uz plakāta: "Jūsu rabīns ir ielasmeita." Mēs pavadījām garas stundas, sarunājoties par teoloģiju, jūdaismu un dzīvi, kamēr mazgājām traukus vai griezām dārzeņus vakariņām. Mēs viņiem bijām kā ģimene. Viņiem nebija nekā pret mums, un tas atkal mani izbrīnīja.

Šis periods bija nemiera pilns, bet viena lieta, ko es bieži atceros, ir pārsteidzošās atskārsmes, kas man bija tajā laikā – ka tas bija atvieglojums un priekšrocība tikt vaļā no skarbās tiesāšanas, kas instinktīvi valdīja manā prātā gandrīz par katru cilvēku, ko redzēju. Es sapratu, ka tagad man vajag mācīties. Tagad man bija jāklausās.

Tas nodarbina manu prātu arī tagad, jo es varu tikai bezpalīdzīgi noskatīties, ka mūsu sabiedrībā tik daudziem ir tie paši graujošie impulsi, kas valdīja manā bijušajā baznīcā. Mēs svinam iecietību un dažādību vairāk kā jebkurā citā vēstures posmā, ko varam atcerēties, un joprojām mēs kļūstam aizvien vairāk sašķelti. Mēs vēlamies labas lietas – taisnīgumu, vienlīdzību, brīvību, cieņu, labklājību – bet ceļš, kuru esam izvēlējušies, ļoti atgādina to, no kura es aizgāju pirms četriem gadiem. Mēs esam sadalījuši pasauli mūsējos un viņējos, izlienot no saviem bunkuriem tikai tik ilgi, lai triektu teorētiskās granātas otras nometnes virzienā. Mēs norakstām pusi valsts kā neaizsniedzamās elites vai kā rasistiskus sieviešu nīdēju huligānus. Nekādas nianses, nekāda sarežģītība, nekāda cilvēcīguma. Pat tad, ja kāds sauc pēc līdzjūtības un sapratnes otrai pusei, saruna gandrīz vienmēr pārriet debatēs par to, kuram vairāk pienākas līdzjūtība. Un tieši kā es kādreiz, tā tagad mēs neatlaidīgi atsakāmies atzīt trūkumus savā pozīcijā un vērtības mūsu oponentos. Kompromiss ir kaut kas nešķīsts. Mēs pat uzbrūkam mūsu pašu puses cilvēkiem, kad tie uzdrošinās apšaubīt mūsu nostāju. Šis ceļš mūs ir novedis pie cietsirdības, skarbuma, padziļinātas polarizācijas un pat vardarbības uzliesmojumiem. Es šo ceļu atceros. Tas mūs nenovedīs turp, kur vēlamies.

Tomēr, man cerību vieš tas, ka mēs varam kaut ko darīt šajā lietā. Labā ziņa ir tāda, ka tas ir vienkārši, bet sliktā ziņā – tas ir grūti. Mums jārunā un jāklausās cilvēkos, kuriem mēs nepiekrītam. Tas ir grūti, jo mēs bieži nespējam izprast, kā tā otra puse ir nonākusi līdz savai nostājai. Tas ir grūti, jo taisnīgais sašutums, tā pārliecības sajūta, ka mūsējā ir pareizā puse, ir tik vilinošs. Tas ir grūti, jo tas nozīmē paplašināt empātiju un līdzjūtību, iekļaujot cilvēkus, kuri pret mums ir naidīgi un nicinoši. Impulss atbildēt ar to pašu ir tik kārdinošs, bet tas nav tas, kas mēs patiesībā esam. Mēs varam stāties pretī. Un es vienmēr to darīšu, iedvesmojoties no cilvēkiem, kurus sastapu Tviterī, - iedomātiem ienaidniekiem, kuri kļuva man tuvi draugi. Un viens īpaši saprotošs un augstsirdīgs puisis kļuva arī mans vīrs. Nebija nekā īpaša tajā, kā es viņam atbildēju. Īpaša bija viņu pieeja. Pēdējos gados es par to daudz domāju un es atradu četras lietas, ko viņi darīja citādāk, kā rezultātā varēja sākties patiesa saruna. Šie četri soļi bija mazi, bet iespaidīgi, un es daru visu, lai tos pielietotu grūtās sarunās šodien.

Pirmkārt, nepieraksti otram sliktus nolūkus. Mani draugi Tviterī apzinājās, ka, pat ja mani vārdi bija agresīvi un uzbrūkoši, es no sirds ticēju, ka daru pareizi. Ja pieņemam, ka otra motīvi bijuši slikti, tas uzreiz nogriež mūs no izpratnes, kāpēc kāds dara un tic tieši tādā veidā. Mēs aizmirstam, ka viņi ir cilvēki ar sava mūža pieredzi, kas veidojusi viņu prātu, un iesprūstam pirmajā dusmu vilnī, un sarunai kļūst ļoti grūti tikt tam pāri. Bet, ja mēs pieņemam, ka otram ir labi vai neitrāli nolūki, mēs dodam savam prātam daudz stabilāku ietvaru tālākai sarunai.

Otrkārt, ir jāuzdod jautājumi. Tiekoties ar citas ideoloģijas pārstāvjiem, jautājumu uzdošana palīdz mums saprast, kurās vietās mūsu atšķirīgie viedokļi nesaskan. Tas ir svarīgi tāpēc, ka mēs nespējam dot spēcīgus argumentus, ja neizprotam otras puses izcelsmi, un arī tāpēc, ka tas ļauj viņiem norādīt uz trūkumiem mūsu pozīcijās. Bet jautājumu uzdošanai ir vēl kāds labums; tas dod signālu kādam, ka viņš ir sadzirdēts. Kad mani draugi Tviterī pārtrauca apsūdzēt un sāka uzdot jautājumus, es gandrīz automātiski sāku rīkoties tāpat. Viņu jautājumi deva man iespēju runāt, bet viņi deva arī atļauju man uzdot jautājumus viņiem un patiesi sadzirdēt viņu atbildes. Tas pašā saknē izmainīja mūsu sarunas dinamiku.

Treškārt, saglabā mieru. Tam vajadzīgs treniņš un pacietība, bet tas ir ietekmīgi. Vestboro es iemācījos neuztraukties, kā mana runas maniere ietekmē citus. Es domāju, ka mans pareizums attaisno manu nepieklājību – asie toņi, paceltās balsis, aizvainojumi, citu pārtraukšanas – bet šī stratēģija ir galēji neproduktīva. Balss toņa pacelšana un nievājoša attieksme ir dabīga stresa situācijā, bet tā parasti noved pie neapmierinoša un eksplozīva sarunas nobeiguma. Kad mans vīrs vēl bija tikai anonīms Tviter apmeklētājs, mūsu diskusijas bieži kļuva grūtas un skarbas, bet mēs vienmēr atteicāmies tās saasināt. Tā vietā mēs nomainījām tematu. Viņš pateica kādu joku vai ieteica izlasīt kādu grāmatu, vai laipni atvainodamies pameta sarunu. Mēs zinājām, ka saruna nav beigusies, tikai uz brīdi pārtraukta, lai vēlāk to atkal turpinātu. Cilvēki bieži sūkstās, ka digitālā komunikācija padara mūs mazāk cilvēcīgus, bet šī ir viena no priekšrocībām, kāda tiešsaistes sarunai ir salīdzinājumā ar sarunām aci pret aci. Mūsu starpā ir laika un telpas buferzona. Mēs varam izmantot šo buferzonu. Tā vietā, lai eksplodētu, mēs varam apstāties, paelpot, nomainīt sarunas tēmu vai doties prom, un atgriezties, kad esam gatavi.

Un visbeidzot ... pamato savu argumentu. Tas var šķist pašsaprotami, tomēr, ja mēs kaut kam ļoti ticam, mēs pieņemam, ka mūsu nostājas pamatojums ir acīm redzams un pašsaprotams. Tāpēc, ka mūsu uzskati ir tik viennozīmīgi pareizi un labi, mums tie nav jāaizstāv. Ja kāds šīs patiesības nespēj saprast, tad tā ir viņa problēma – tas nav mans darbs tās aizstāvēt. Tomēr, ja tas būtu tik vienkārši, mēs visi redzētu lietas vienādi. Lai ar cik laipni būtu mani draugi Tviterī, ja viņiem nebūtu pamatotu argumentu, man būtu daudz grūtāk ieraudzīt pasauli citādāku. Mēs visi esam savas audzināšanas produkti, un mūsu ticība atspoguļo mūsu pieredzi. Mēs nevaram sagaidīt, ka citi spontāni pārmainīs savu domāšanu. Ja mēs vēlamies izmaiņas, mums ir jāsagatavo tam pamatojums.

Mani Tvitera draugi neatmeta savu ticību vai principus - tikai savu nicinājumu. Viņi mainīja savu bez ierobežojumiem attaisnojamo uzbrukumu un nāca pie manis ar konkrētiem jautājumiem, pavadītiem ar laipnību un humoru. Viņi attiecās pret mani, kā pret cilvēcisku būtni, un tas bija pārveidojošāk kā divas pilnas dekādes rupju apvainojumu, nicināšanas un vardarbības. Es zinu, ka dažiem nav laika, enerģijas vai pacietības padziļināti iesaistīties, tomēr, lai cik grūti tas būtu, aizsniegt kādu, kuram mēs nepiekrītam, ir mums visiem pieejama iespēja. Un es no sirds ticu, ka mēs spējam darīt grūtas lietas, ne tikai viņu dēļ, bet arī mūsu un mūsu nākotnes dēļ. Pieaugošs riebums un grūti panesams konflikts nav tas, ko mēs vēlamies sev, savai valstij, vai mūsu nākošai paaudzei.

Mana mamma man kaut ko pateica pāris nedēļas pirms es pametu Vestboro, laikā kad es izmisīgi cerēju atrast iespēju palikt kopā ar savu ģimeni. Tie bija cilvēki, kurus es biju mīlējusi ar katru savas sirds pukstu pat pirms tam, kad es biju piecgadniece ar apaļiem vaigiem un stāvēju piketā ar plakātu, kura uzrakstu nepratu izlasīt. Viņa teica: "Mans dārgais, mīļais bērns, tu esi tikai cilvēks." Viņa lūdza, lai kļūstu pazemīga – nešaubītos, bet uzticētos Dievam un saviem draudzes vadītājiem. Bet manā skatījumā viņa neredzēja kopainu – ka mēs visi esam tikai cilvēki. Ka mums jāvadās pēc šī fakta un jāattiecas vienam pret otru ar cēlsirdību un līdzjūtību.

Ikviens no mums ietekmē kopienas, kultūru un sabiedrību, kura sastāvdaļa esam. Šīs dusmu un pārmetumu spirāles beigas sākas ar vienu personu, kura atsakās izdabāt šiem graujošajiem, pavedinošajiem impulsiem.
Mums tikai ir jāpieņem lēmums, ka tas sāksies ar mums.

Paldies!

(https://www.ted.com/talks/megan_phelps_roper_i_grew_up_in_the_westboro_baptist_church_here_s_why_i_left)