Ikdienas rūpes

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (20.turpinājums): 

Kā jau iepriekš rakstīju, mēs pārcēlāmies dzīvot Dzirnavu ielā ar vēl mazāk ērtībām, bet ar cerībām nākotnē. Tā kā māja atradās pašā pilsētas centrā, vajadzēja domāt, kur un kā bērni vasarā tiktu svaigā gaisā. Izdevās atrast iespēju īrēt istabiņu Carnikavā privātā mājā 3. stāva bēniņos, bez virtuves. Virtuvi iekārtojām nelielā koridorā ar mazu gāzes baloniņu. Aidītis vēl bija mazs, gulēja ratiņos. Lielāko laiku viņš pavadīja ārā, svaigā gaisā. Bijām apmierināti, lai gan viegli nebija visu dienu skraidīt uz trešo stāvu augšā, lejā. Jaunībā nekas nav par grūtu, var visu.

Pienāca laiks, kad vajadzēja atsākt strādāt. Atkal bija rūpes, kas mazuli pieskatīs. Sarunāju savu mammu. Viņa tajā laikā dzīvoja Lielvārdē. Kādu laiku mamma palīdzēja. Tad viņai apnika braukāt.
Radās cita iespēja. Tā kā Laimonis toreiz strādāja rūpnīcā „Mangaļi”, bija iespēja dabūt darbu mājās. Taisīju galvas masāžu sukas. Norma bija diezgan liela, tūkstotis mēnesī. Ar visu tiku galā.

Vēlāk, kad Laimonis no rūpnīcas aizgāja, viņš darbu dabūja pie pašām mājām, blakus mājas sētā, metāla rūpnīcā. Arī man vajadzēja meklēt citu darbu. Izdevās dabūt „Latvenergo” par kontrolieri. Tas bija ļoti izdevīgi. Laimonis no darba nāca mājās piecos, un es devos uz darbu, kur strādāju līdz desmitiem vakarā.

Ar māsu, ar kuru izmainījām dzīvokli, nebija tik viegli. Radās sadzīves domstarpības. Viņai bērni nebija bijuši, un mūsu bērni viņai likās kā traucējums. Tā kā mēs dzīvojām caurstaigājamā istabā, naktī, staigājot cauri, arī viņa traucēja mums. Bija jāmācās sadzīvot abām pusēm. Viņa nenodzīvoja līdz laikam, kad piešķīra jauno dzīvokli.