Kārdināšanas

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (7.turpinājums): 

Gribu pastāstīt, kā kolhoza pirmsākumos notika mana garīgā lejupslīde: cik grūti bija turēties pretī sātana kārdinājumiem, kā sāka pazust garīgais kontakts. Kāds tam iemesls? Mēģināšu īsumā pastāstīt.

Pāris simt metru attālumā atradās divas mājas. Pirmā māja „Kalkaļi”. Tur dzīvoja divas ģimenes. Vienai ģimenei bija meita, otrai dēls Dainis. Viņš bija draugs manam brālim Kārlim. Kopā abi gāja uz skolu. Dainis kļuva arī mans draugs. Līdz 18 gadiem mūsu draudzība izveidojās patiesi nopietna, tomēr es sapratu, ka nākotnē mūsu dzīves ceļš nevar būt kopīgs, jo viņš bija neticīgs.

Otrā saimniecībā atradās zirgu ferma. Tajā mājā dzīvoja ģimene, kas zirgus kopa. Viņu ģimenē bija meita Līvija. Viņa kļuva mana draudzene. Vēl šajā mājā bija kolhoza klubs, kur tika atzīmēti dažādi svētki, kolhoza pilnsapulces, kino, koncerti, dejas utt. Abas ar Līviju īsti dejot nemācējām, bet gribējās iemācīties. Uzlikām plates ar seno laiku mūziku un kopā šo mākslu apguvām. Zināju, ka adventisti uz dejām nestaigā, jo uzskatīja par grēku. Tomēr nespēju kārdinājumam pretoties. Tētis teica: „Nevajag iet tur, kur Jēzus nevar iet līdzi.” Bet kārdinājums bija tik liels, ka nespēju stāvēt pretim. Ik pa laikam apmeklēju Lēdmanes kultūras namu, lai izdejotos. Domāju, kāds gan tur grēks?! Tēvs to pārdzīvoja…

Vēlāk sapratu, ka pakāpeniski no Kristus attālinos. Pat kādā vasaras piektdienas vakarā, vienas meitenes vilināta, aizgāju uz kultūras namu. Domāju, ka savlaicīgi pēc saulrieta pārnākšu mājās, bet pārnācu no rīta. Redzēju, kā tētis pārdzīvoja, bet neteica ne vārda. Tas bija sāpīgāk, nekā viņš būtu rājies. Klusībā apņēmos vairs neiet. Pagāja laiks, un atkal nespēju turēties pretī kārdinājumam. Pēc tagadējiem uzskatiem tas vairs nav nekāds grēks, jo pat dievnamā sāk dejot.

Skrīveru draudzē

Vai tiešām pati dejošana ir grēks? Domāju, ka nē. Bet kāpēc es tur eju? Diez vai ietu, ja vajadzētu dejot ar meitenēm. Tie bija puiši, kas vilināja un kārdināja. Kas kristietim ar to var būt kopīgs? Vai šis ceļš nav slidens? Vai Jēzus var nākt man līdzi? Deju partneri meklē turpinājumu, tikšanos, un ne retums vienai naktij. Tas tiešām ir bīstami, jo viegli var pazaudēt garīgo līdzsvaru. Tas arī bija laiks, kad jaunatnei nekas nebija svēts, ar morāles vērtībām. Bieži mainīja partnerus tikai uz vienu nakti. Bija ļoti zema morālā tikumība, kas turpinās vēl šodien.

Kāpēc tomēr nepazaudēju morāli un tikumību? Tā bija Dieva žēlastība, tēva sirds lūgšanas. Tā bija grāmatiņa „Mīlestība, tuvināšanās un laulības”, kas iespiedās atmiņā. Vēl labās kaimiņienes vārdi: „Meitiņ, redzu, ka tev puiši pievērš uzmanību, sargā savu godu, neatdod nevienam. Ja pazaudēsi, nevienam vairs nebūsi vajadzīga.” Ticība Dievam nebija zudusi. Viss kopā palīdzēja ieņemt stingru robežu un pareizi noturēties.

Kāpēc notiek garīgā lejupslīde?- Pārtrūkst garīgā saite ar draudzi. „Draudze ir Kristus miesa, mēs tās locekļi.” Cik ilgi loceklis var pastāvēt, atdalīts no miesas? Protams, mirst. Tai laikā nebija nekādas satiksmes, lai nokļūtu draudzē. Pēc smagas darba nedēļas gribējās atpūsties. Līdz ar to sekas bija redzamas. Arī draudze pakāpeniski sāka izirt. Lielākā daļa ģimeņu ar jauniešiem pārcēlās uz Rīgu. Palikušo bija maz, nebija vajadzīgais skaits. Telpas atņēma un draudzi slēdza.