Cīņa par izdzīvošanu

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (5.turpinājums): 

Kad man bija desmit gadu un gāju ceturtā klasē, notika ģimenes pieaugums. Pasaulē nāca dvīņu brāļi Centis un Dainis. Klāt nāca jaunas rūpes un pienākumi. Arī man vajadzēja palīdzēt auklēt un uzpasēt brālīšus. Karš bija pietuvojies noslēgumam. Apstākļi arvien bija smagi un grūti. Dzīvojām pusbadā. 

1945. gads. Karš beidzies! Ienāca Padomju vara ar plānu likvidēt privātās saimniecības un izveidot kolhozus. Neviens to negribēja. Visi līdz pēdējam turējās pretī. Lai piespiestu, uzlika lielus nodokļus, tādēļ visu izaudzēto vajadzēja nodot valstij. Pašiem nekas nepalika. Bija jānodod labība, kartupeļi un lopi gaļai. Mums gandrīz nekas nepalika. Dzīvojām pusbadā. Cik graudu bija palikuši, tos pamala ar akmens dzirnaviņām, izsijāja un cepa „ļepjoškas” un, ja bija tauki, arī pankūkas. Vārīja kādu putru vai biezputru. Vasarā ēda dažādu zāli. Maizes nebija.

Lielākās, bagātākās saimniecības kādu laiku turējās, bet ne ilgi. Bezizeja piespieda padoties. Kad nevarēja vairs ar valsti norēķināties, atņēma zemi, govis un zirgus. Vajadzēja padoties un stāties kolhozā.

Pirmie izputējām mēs. Lai izdzīvotu, tētis bija spiests atstāt savu tēva māju. Pārcēlāmies uz blakus pagastu Lēdmani un iestājāmies kolhozā „Dzirkstele”. Mums piešķīra pusmāju „Straumēnos”. Tā sākām strādāt kolhozā.

Man vēl bija palicis viens gads pabeigt pamatskolu. Mainīt skolu negribēju. Līdz ar to katru dienu 7 km bija jāiet kājām. Tumsā turp un tumsā atpakaļ. Brāļi pārgāja uz Lēdmanes skolu.

Jāpiemin arī nedarbus. Reiz tēta pamāte aizgāja uz kaimiņiem, bet es iekāpu pa logu, kurš bija vaļā, nogriezu vienu šķēlīti no maizes kukuļa un ātri pa kluso to apēdu. Tas likās tik garšīgs kā medus. Viņai maizi veda no Rīgas māsīca. Brauca diezgan bieži, atveda vairākus kukuļus. Man tik ļoti gribējās, ka nolēmu, ka tas nav liels grēks. Viņa to arī nepamanīja.

Pēc dabas tēta pamāte bija skopa. Nevienu šķēlīti mums, bērniem, nekad neiedeva, kaut arī zināja, ka mums maizes nav. Tas bija mans lielākais grēks, ka reizēm nozagu maizes šķēlīti.

Skolā pusdienas līdzi man bija reti. Ar skaudību skatījos, kā citi bērni pusdieno. Kad pārnācu mājās, ne vienmēr bija ko ēst. Atceros, ka raudāju un dusmojos, ka mamma neko nav pagatavojusi.