Kara grūtības

Mans dzīves vilciens - 

Hildas Tomsones dzīves stāsts (4.turpinājums): 

Vēl atmiņās palicis kara laiks. Mūsu mājās stāvēja divi karaspēki- vācu un krievu. Kājnieki, jātnieki un ar ratiem. Visi baroja savus zirgus ar mūsu sienu un salmiem, nakšņoja gan mājās, gan šķūņos. Kad nākošā dienā devās tālāk, paņēma līdzi kādu vistu, aitu, apmainīja zirgus, atstājot vietā vecus, nodzītus, klibus un slimus. Paņēma, ko vien varēja. Vācieši bija godīgāki un pieklājīgāki.

Tas viss pasliktināja mūsu dzīves apstākļus. Nesaņemot pilnvērtīgu barību, daudz slimoju. Visur metās augoņi. Kādā reizē uzmetās liels augonis ar 40 grādu temperatūru. Kaimiņos stāvēja vācu armijas medicīniskais personāls, kas mani operēja.

Visapkārt plosījās karš. Uzbrukuma brīžos bēgām pagrabā. Dienu un nakti debesis šķērsoja lidmašīnas. Baismīgas bija naktis. Logus vajadzēja naktīs cieši aizsegt, lai nespīdētu gaisma. Citādi varētu uzmest bumbu. Visu nakti debesis apgaismoja prožektori.

Vēl kāds pārdzīvojums no kara laika. Trīssimt metru attālumā no mūsu mājas tētim dzīvoja brālēns ar ģimeni, kopā ar māti. Viņas profesija- vecmāte. Visas dzemdības viņa pieņēma mājās. Arī mēs esam dzimuši mājās, ne slimnīcā.

Stāsts ir par brālēnu. Viņš bija lepns, augstprātīgs, iedomīgs un neticīgs. Kad tēvs sabatā nestrādāja, viņš bieži dažādi paķēra, izsmēja un visu uzskatīja par muļķībām. Viņš kalpoja un nostājās vācu pusē. Par ko un kā viņš nodeva manu tēvu, nezinu, bet viņu apcietināja. Tas mums visiem bija pārdzīvojums. Mamma pārdzīvoja, ka tētis varbūt vairs neatgriezīsies. Tomēr pēc pāris mēnešiem viņš atnāca mājās.

Nopratināšanā viņam atklāja, kas un kāpēc viņu apcietināja. Brālēns nepatiesi viņu bija apsūdzējis. Taču viņam pašam nāca atmaksa atpakaļ. Kad varu pārņēma krievi, viņu pašu apcietināja par kalpošanu vāciešiem. Mājās viņš pārnāca pēc daudziem gadiem kā invalīds. Pareizs ir sakāmvārds: „Kas otram bedri rok, pats iekrīt.”